Nebija ilgi jāgaida, lai mazā sīriešu puisēna nāves bilde iegūtu visskatītākā foto statusu.
Gan jau foto autors kaut ko nopelnīja ar’. Burtiski pāris dienas pēc zēna atrašanas sekoja reportāža no bēdu satriektā tēva dzimtās pilsētas, kur tika apglabāti abi viņa dēlēni, kas noslīka Vidusjūrā. Lūk, laulības gulta, kurā nu guļ radu bērns, lūk, mantiņas, lūk, raudošais, bēdu pārņemtais tēvs. Raugi, tāda ir bēgļu skarbā dzīve. Vēl pēc dažām dienām kāds indietis izveidoja smilšu skulptūru – noslīkušā zēna tēlu. Gan jau vēl kāds būs radījis sirdi plosošu plakātu vai torti ar zēna atveidu zemeņu un šokolādes krēmā. Cik nežēlīgi ātri traģēdija pārtop farsā, ja notikumus virza un kontrolē liekuļi.
Patlaban neviena Eiropas valsts, neviens Eiropas iedzīvotājs nevar justies drošībā, jo tik dziļa krīze Eiropas Savienību vēl nav piemeklējusi. Arī mūsu ārlietu ministrs Rinkēvičs teic, ka «tā ir nopietnākā ES identitātes krīze, turklāt, ja neizdosies panākt vienošanos par bēgļu jautājumiem, tas var novest arī pie Šengenas zonas beigām un robežkontroles atjaunošanas». Kamēr tūkstoši nelegālo imigrantu plūst pāri Eiropas valstu robežām, tikmēr ES ārlietu ministri «apmainās ar viedokļiem» par pasākumiem, kurus vajadzētu veikt, lai stiprinātu ES «ārējo dimensiju». Lai izteiktu tik gudrus un dziļus vārdus, nevajag daudz laika, bet tā pietiek, lai kārtējie simti atkal pārietu ES valstu virtuālās, neaizsargātās robežas. Un, ja tās arī būtu aizsargātas, diez vai robežsargi spētu apturēt jaunu un agresīvu vīriešu barus, kuriem noslaucīt kaut kādas robežsargu būdiņas būtu kā divus pirkstus... iemērkt zaptsburciņā. Bet pamēģiniet iepīkstēties, ka arī jūs vēlaties dzīvot savā ierastajā vidē, bez bažām par savu identitāti un dzīvesveidu, un jūs nodēvēs par rasistu.
Tikmēr internets piepildās ar fotogrāfijām un šausmu stāstiem par milzīgiem migrantu pūļiem, kas aiz sevis atstāj mēslu kalnus, vietējo iedzīvotāju sarūpētās pārtikas paliekas un dziļu neizpratni. Kā vispār šī Eiropas Savienība ar tās «vērtībām» ir nonākusi tik tālu? Kāpēc eirobriseles gudrinieki tikai spriedelē par to, kā «cīnīties ar organizēto noziedzību, kura nodarbojas ar cilvēku pārvietošanu pāri robežai pretlikumīgā veidā»? Un kāds atvieglojums, ka mūsu ārlietu ministrs apliecina: «Es arī paudu pilnu atbalstu priekšlikumam uzsākt starptautiskās militārās operācijas Vidusjūrā otro fāzi, kas dotu iespēju aizturēt kuģus, kuri pārvieto migrantus no Ziemeļāfrikas uz ES teritoriju, pārmeklēt tos un nepieciešamības gadījumā aizturēt personas, kas tiek turētas aizdomās par šo noziegumu.» Kaut gan tā īsti nepamanījām «pirmo fāzi», tad vismaz gaidīsim otro, varbūt kaut kas mainīsies. Un cik iedrošinoši skan solījums, ko pauž mūsu suverenitātes garants Rinkēviča kungs: «Mēs vienojāmies, ka ir jābūt sabalansētai ES politikai gan cīņā pret organizēto noziedzību, gan atpakaļnosūtīšanas jautājumos, gan arī veidojot daudz stingrāku ES robežas apsardzības mehānismu.»
Pagaidām varam sevi mierināt, ka migranti nav aplūkojuši Latviju kā savu laimes zemi. Bet tas ir tikai pagaidām. Kad Vācijai beigsies pacietība un nauda, būs jāsāk domāt par citām zemēm. Šogad Vācijas tēriņi migrantu vajadzībām būs ap 10 miljardiem eiro, un tas ir četras reizes vairāk nekā pērn. Pagājušajā gadā Vācijā ieradās ap 200 000 migrantu, šogad to būs ap 800 000. Vācijas gada budžets nav salīdzināms ar Latvijas budžetu. Bet arī šajā mazbudžeta situācijā mēs varam prasīt no mūsu valdības skaidrojumu: kā mūsu valsts grasās risināt migrantu jautājumu? Vai mūsu valstij vajadzēs uzņemt 2239 migrantus? Par šo skaitli liecina Daily Mail publicētie Žana Kloda Junkera ierosinātā dokumenta dati. Bet par to «oficiālas informācijas nav, jo man nav vēl izdevies sazvanīties ar [EK] prezidentu», atbild mūsu valdības vadītāja Laimdota Straujuma. Tiešām, traki ar tiem telefona sakariem mūsdienās.
Neskaidrība, «ganjauvissnokārtosiespatsnosevis» politika, liekuļošana – tas neko nemaina dramatiskajā migrantu situācijā. Nedz Latvijā, nedz Eiropas Savienībā kopumā. Un mazais sīriešu puika nav liecinātājs par bēgļu traģisko likteni, bet gan par lielvaru bezatbildību un savtību, radot dziļāko krīzi pēc Otrā pasaules kara.
\