«Nākamgad uz Eirovīzijas dziesmu konkursu ar tankiem brauksim,» internetā piedraud kāds Krievijas dziedātāja Lazareva fans, kas līdz izmisumam sašutis par to, ka minētajā konkursā uzvarēja Ukrainas dziedātāja Džamala. Un tas nozīmē, ka arī Krievijas pārstāvim nākamgad nāksies doties uz Kijevu, lai piedalītos Eirovīzijas dziesmu konkursā. Bet to daudzi uzskata par apkaunojumu: tas pat vairs nenozīmētu apmeklēt nīsto «gejropu», tas nozīmētu daudz vairāk – braukt uz Kijevu.
Krievijas politiķu vārdiem runājot, tas būtu «Minskas miera procesa pārrāvums», un tur, protams, vainīga tieši Džamala. Krievijas politiķis Konstantīns Kosačovs viedi norāda, ka dziesmu konkursā uzvarējusi ģeopolitika un ka uzvara Eirovīzijā varot vēl vairāk apdraudēt miera procesu Austrumukrainas konflikta atrisināšanai. Nevis Krievijas trulā agresija un meli, bet gan Džamalas uzvara!
«Tā nebija ukraiņu dziedātāja Džamala un viņas dziesma 1944, kas uzvarēja 2016. gada Eirovīzijā, tā bija politika, kas sakāva mākslu,» gaužas valdošās partijas Vienotā Krievija politiķis Francs Klincevičs. Jau gadiem tas ir Krievijas «galvenais jautājums» - braukt vai nebraukt uz Eirovīziju, jo allaž atrodas kāds «aizvainojošs fakts», kura dēļ varētu arī ignorēt šo konkursu. Un varbūt tieši nākamais gads būs tas, kas brīnišķīgā veidā iezīmēsies bez Krievijas augstprātīgās klātbūtnes. Tā vienmēr uzskata, ka tas ir pašsaprotami - Krievijas dziesma labākā, solists ģeniālākais, bet šovs nepārspējamākais.
Kas attiecas uz politiku... Eirovīzijas dziesmu konkurss patiešām nav atdalāms no politikas, kaut arī tajā ir aizliegts paust politiskus tekstus. Krievija vēl pirms konkursa protestēja pret Džamalas dziesmu, kurā ir ietverts traģiskais stāsts par Krimas tatāru deportāciju 1944. gadā, taču Eirovīzijas rīkotāji neatrada tajā neko tādu, kas neatbilstu konkursa noteikumiem, jo netika nosaukta vārdā nedz Krima, nedz deportācijas. Bet tā bija iespēja ar dziesmas palīdzību paust savu nostāju, parādīt tautas dvēseli. Un Džamalas dziesma bija tieši tāda: caur sirdi iznesta sāpe par savu tautu. Šis stāsts bija saprotams daudziem cilvēkiem. Tā nebija vienveidīgā, abstraktā popsa, skaņu un vārdu savirknējums par neko, kādas lielākoties ir Eirovīzijas dziesmas. Tas bija tiešs, sāpīgi izjūtams vēstījums, kas nepārprotami saistījās ar Krimas aneksiju, ko 2014. gadā nodevīgi un brutāli veica Krievija. Ne velti žurnāls The Guardian uz vāka uzlika Džamalas foto ar lielu parakstu: «Tu klausies, Putin?»
Pirms Eirovīzijas konkursa tas nopublicēja interviju ar Džamalu. Viņa runāja par to, ka vecāki palikuši okupētajā Krimā, kamēr pati dzīvoja Kijevā: «Šie divi gadi vairojuši skumjas manā dzīvē. Iedomājieties, jūs esat radoša personība, dziedātāja, un divus gadus nespējat tikt mājās. Jūs redzat vectēvu tikai skaipā, viņam ir 90 gadu, viņš ir slims, taču jūs nevarat viņu apciemot. Ko man darīt? Kā rīkoties? Dziedāt skaistas dziesmas un par visu aizmirst? Es to nespēju.» Anēmiska popsa tiešām nav viņas saturs, un tas, ka Džamalas dziesma spējusi satracināt Kremļa ideologus, liecina par to, cik liels spēks var būt mūzikai.
Bet «politikas pirkstu» uzvarētājdziesmā saskata ne tikai kremlini. Latvijā pavīd teksti, ka Džamalas dziesma uzvarēja, pateicoties politiskajam balsojumam, jo, raugi, neviens nākamajā rītā nespēj atcerēties šīs dziesmas melodiju. Atklāti sakot, izņemot latvieša Justa dziedāto dziesmu, atcerēties nevar nevienu melodiju...
Taču ne par to stāsts. Runa ir par to, ka politiskais balsojums, raugi, ir slikta, nemuzikāla padarīšana. Skaidrs, ka slikta. Ja vien tiktu balsots, piemēram, par dziesmu, kas slavina Putina izkurtušo režīmu. Šajā gadījumā dziesma bija par tautu. Protams, tā nekļūs par radio hitu. To nedungos pie ugunskuriem un nespēlēs kāzās. Bet tā kļūs par manifestu tautas cīņā par izdzīvošanu. Tāpat kā pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu beigās par tādu kļuva Ievas Akurateres dziedātā Palīdzi, Dievs, visai latviešu tautai. Neviens, dzirdot šo dziedājumu, taču neklaigā, ka «politika sakauj mākslu». Bet Džamala dzied «Neaprijiet manu dvēseli!», un šis lūgums, uzrunājot dažādu šlaku agresorus, ir bijis vienlīdz svarīgs gan 1944., gan 2014. gadā. Gan Krimas tatāriem, gan latviešiem, gan ukraiņiem.