"Dombrovskis ir situācijas radīts līderis," uzskata sociologs Aigars Freimanis, "iepretim, piemēram, Kristovskim, kurš, meklēdams līderības izpausmes, pats ir gatavs pārgrauzt sliedi."
Premjerministrs Valdis Dombrovskis, pēc visa spriežot, nebūs (nekad arī nav bijis) pietiekami labs orators, lai pārliecinātu tautu, ka turpmākā dzīves līmeņa neizbēgama pazemināšanās ir veltīta tikai un vienīgi tālā, pat nesaskatāmā nākotnē sagaidāmajai Latvijas augšupejai, savukārt Vienotības priekšsēdis Ģirts Valdis Kristovskis, ar lielu entuziasmu grauzdams sliedi, būs izlauzis savus politiskos zobus, un arī tas nebūs nekas pārliecinošs.
Patiesību sakot, Dombrovska pat mazliet žēl. Viņš ir Freimaņa pieminētās situācijas ķīlnieks, ne tikai līderis. Pagājušās ceturtdienas lēmumu par četru politisko spēku iespējamo koalīciju, kurā iekļautos ne tikai Vienotība un ZZS, bet arī VL!–TB/LNNK un Saskaņas centrs (SC), Dombrovskis pasniedza kā pragmatisku risinājumu: tā kā drīz būs jāpieņem vesela virkne nelāgu lēmumu, lai tad šajā varas sūrmē dalās arī nacionālā apvienība un SC. Pēdējiem šis novēlējums it sevišķi piederīgs: Saskaņai milzīgs nerealizētās varas potenciāls, ambīcijas kā okeāns... Taču "pragmatiskais risinājums" izčākstēja kā pērnais sniegs: uzreiz bija skaidrs, ka Saskaņa varonīgi turēsies pretī vislatviešu neģēlīgajam spiedienam par okupācijas atzīšanu un tamlīdzīgiem vēstures ekskursiem, gar kuriem mums, dārgie biedri, nav nekādas daļas.
Bija jānoiet tikai pāris soļu, lai SC būtu valdībā. Taču šos soļus neiespējamus padarīja SC politiskais klibums. Pirmkārt, fanātiskā vēlme redzēt Latviju tikai kā 1990. gadā veidotu valsti, neņemot vērā, ka Latvijai bija valstiskums jau kopš 1918. gada. Otrkārt, pilnīgs idiotisms iekļaut SC vēlēšanu listē deputāta kandidātus, kas ne vārda nerunā latviski: vai tad nebija ušakovveidīgi pozitīvo censoņu? Treškārt, āža spītība turēties pretī neskaitāmu vēsturnieku un pasaules valstu atzinumam, ka Latvija ir bijusi PSRS okupēta: atmetot āža ietiepīgo šarmu, SC būtu tikai ieguvējs.
Dombrovska netālredzīgais aicinājums Saskaņas centram piedalīties valdības veidošanā, šķiet, bija domāts kā mēģinājums izrādīt vēlmi vienot sabiedrību kopīgu mērķu sasniegšanai. Taču vienot var tikai tos, kuri ne tikai skatās, bet arī dodas vienā virzienā. Vislatvieši ar Saskaņas centru nu nekādi neiet vienā virzienā, to būtu laiks iegaumēt. Dombrovska reputācija – lai arī kādus medus vārdus lietu viena otra Vienotības dāma – brūk ne tikai šā kļūdainā soļa dēļ. Sabiedrības dzīves līmeņa lifts brauc lejā nu jau vairāk nekā divus gadus, un pagrabstāvs vēl nav sasniegts. Ar braucienu lejup visi jau tā kā apraduši, valdības vadītājs un viņa uzticamie līdzgaitnieki pat pauduši pārliecību, ka brauciens bremzējas, tūlīt saspiedīsim pogas un mainīsim virzienu – uz augšu! Jo, lūk, vēlēšanas ir notikušas, jaunā valdība atrotīs piedurknes, un tad patiešām...
Taču lifts ies lejā tieši tādā pašā tempā kā iepriekš. Un tad, kad ļautiņi to sapratīs, kad apjautīs, ka valsts milzīgais parāds karājas katram – katram! – virs galvas, vairs nepietiks ar Dombrovska taisnošanos, ka starptautiskos aizdevējus, zināt, atveda Ivars Godmanis, es jau tikai izpildu norunas! Tur jau ir tā lieta, ka jau divus gadus valdība veģetē situācijā "mēs izpildām norunas", nevis mēģina mainīt šo situāciju. Gan izpildīgais grāmatvedis Dombrovskis, gan Vienotības bargā kundze Āboltiņa kopā ar citiem šīs partiju apvienības pīlāriem piekopj tradicionālo Latvijas politiskās elites tēmu – valstisko fatālismu. Vai valdība vai kāds politiķis ir apsprieduši ko citu, izņemot starptautisko aizdevēju darbības un pasaules finanšu tirgu eventuālo atdzimšanu, no kuras Latvijai arī kļūtu mazliet siltāk? Kur nu... Mēs taču paši neko nespējam izdarīt.
Diemžēl pēdējos gados ir sanācis tā, ka Latvijai valdības vispār nav bijis. Jo par valdību nevar uzskatīt varas nesēju murskuli, kas konsekventi strādā pret savas valsts iedzīvotājiem un pret valsts augšupeju, bez pārtraukuma gvelžot par krīzi, uz kuras rēķina notiek šī "strādāšana". 1940. gadā tika uzmargota Augusta Kirhenšteina "valdība", kas rūpīgi klausījās Kremļa pavēlēs, pēc tam, 1941. gadā, "pie varas" nāca Ostlandes latviešu pašpārvalde, kurai pat ļāva izlemt dažus ķēķa jautājumus. Ar ko gan šīs "valdības" atšķiras no mūsu pēdējām valdībām, kas centīgā iztapībā pilda Briseles, Vašingtonas un citu lielpilsētu iegribas? Faktiski ne ar ko.
Nepārsteidza daudzu rietumvalstu vadītāju neviltotā sajūsma par Dombrovska īstenotās politikas uzvaru Saeimas vēlēšanās: tiešām apbrīnojama tautas vienprātība, balsojot pašiem pret savām nacionālajām interesēm! Eh, ja mums būtu tāda tauta, kas gatava nokost sev kāju, lai tikai pasaules finanšu oligarhiem (Starptautiskajam valūtas fondam, Pasaules bankai u.c.) būtu labi! Bet mūsējie, redz, streiko, protestē pret pensiju apcirpšanu... Savukārt Latvijā nekā tāda nav un, domāju, nebūs, kaut arī jau tagad zināms, ka Vienotības atrašanās pie varas nesīs algu kritumu, pensiju samazinājumu, līdz ar to arī dzīves līmeņa pazemināšanos, cilvēku izceļošanu, zemes vēl straujāku pārdošanu ārzemniekiem utt. Latvija būs izputināta. Vai tāda ir mūsu nokostās kājas cena?