Kāds prātnieks savulaik atzīmēja, ka sarunai ar vēlētāju jābūt konstruktīvai un nepārtrauktai. Proti, ir vēlams, ka tā nebeidzas nākamajā dienā pēc Saeimas vēlēšanām un ka viedās domas un gaišās nākotnes vīzijas, ko pauž laimīgi ievēlētie deputāti, ir skaidras, vienkāršas un pārskatāmas.
Par liekulību vai, nedod, dies, melošanu mēs pat iedomāties nevaram, jo varneši mēdz būt vai nu tikai labi, vai nu ļoti labi. Tas pats attiecas uz dubultstandartiem un varas izmantošanu savtīgās interesēs: tik virtuozas neģēlības neatraksim pat ar sapiera lāpstiņu.
Tas būtu tāds vientiesīgu vēlētāju un ideālistiski noskaņotu politikas taisītāju rozā skatījums uz trauksmaino šodienu un miglā tīto rītdienu. Bet realitāte pauž ko citu: valdošo aprindu komunikācija ar sabiedrību ir nožēlojama. Tiklīdz koalīcijas dzīlēs tiek pieņemts kāds lēmums, kas sāpīgi vai mazāk sāpīgi skars daļu vai pat visus valsts iedzīvotājus, informācija par šo lēmumu agrāk vai vēlāk nonāks sabiedrības rīcībā. Ar lēmuma bīdītāju ziņu vai bez tās – nav svarīgi, daudz būtiskāk ir tas, ka šie lēmumi netiek skaidroti un iztirzāti, bet to nešanu tautai uzņemas eksperti, mediji un politikas vērotāji, nevis paši lēmumu pieņēmēji.
Tāda rīcība ir vērojama ik uz soļa. It kā Latvijā vairs neviens nedzīvotu un tāpēc nevienam nekas nebūtu jāpaskaidro, varas stūres grozītāji savulaik paaugstināja nodokļus un nodevas, fiskālo slogu uzliekot uz tautas pleciem. Paskaidrojumu vai vienkārši normālas sarunas nebija. Ne tik sen voluntāri tika paaugstināti elektroenerģijas tarifi, kas iegrieza pamatīgu robu jau tā plānajā vidusmēra pilsoņa maciņā. Un atkal – skaidri saprotamu pamatojuma vārdu šim solim nebija. Gan Vienotības balstītais regulators Valdis Lokenbahs, gan Latvenergo preses komunikatori, gan paši valdītāji tikai atgaiņājās no patērētājiem, sak, tarifi ir pamatoti, un ejiet jūs visi gulēt. Tas pats notika ar pāreju uz vienoto neatliekamās palīdzības dienestu: gadus trīs tika mēģināts no ātrās palīdzības reformētājiem izdīkt ekonomiskā pamatojuma skaidrojumu, bet viss velti: skaidrojums nav piedzimis joprojām. Toties rezultāti jau gluži taustāmi: ne tikai ātrā palīdzība, bet arī visa veselības aprūpes sistēma ir uz sabrukuma robežas. Taču klusums no Veselības ministrijas vadības puses tikai padziļinās. Labākajā gadījumā no turienes var sagaidīt neslēptu vīzdegunību, bet par normālu, cieņpilnu sarunu ar sabiedrību to diez vai var nosaukt.
Komunikācijas parodija ir izglītības ministra Roberta Ķīļa «reformas», pret kurām iebilst lielākā daļa sabiedrības. Ķīļa kungs iemet dīķī auklu ar āķi, kas saucas «Jāņus svinēsim skolas solā», un gaida, ka pie tā ar sajūsmu pieķersies gan skolēni, gan vecāki, gan skolotāji. Nesagaida. Tad Ķīlis, daudznozīmīgi raukdams pieri, liek saprast, ka ne jau sabiedrība būs tā, kas te kaut ko lems.
Taču dižākā komunikācijas pērle ir varnešu «skaidrojumi» sakarā ar Krājbankas krahu un Swedbank pīli, ko esot palaiduši «ārzemju specdienesti». Krājbankas gadījumā kaut kā nevaru atcerēties, ka mūsu varonīgie tautas priekšstāvji un viņu deleģētie izpildvaras locīklas būtu kāpuši TV ekrānos vai stājušies rindā pie radiofona skaļruņiem, lai skaidrotu, mierinātu un iedrošinātu satraukto, finansiālo problēmu nomušīto vēlētāju. Swedbank histērijas eskalētājiem joprojām paliekot ēnā, ar mierinošiem skaidrojumiem nav izcēlušies arī mūsu valdītāji, kaut gan vajadzēja jau sākt pierast pie tā, ka ar cilvēkiem ir jārunā. No runāšanas vien tik, cik finanšu Vilks nomurmināja, ka «ar Swedbank internetā viss kārtībā», bet no pārējiem valdības gudriniekiem i to nesagaidījām.
Kas tas ir? Nerimtīgas darba dunas radīta nevaļa, kas liedz laikus izstāstīt cilvēkiem, kas īstenībā notiek? Varbūt pie vainas ir neērtības izjūta, ka valdības locīklām patiesībā nav, ko teikt, jo viņi nemaz nezina, ko teikt? Bet varbūt tas ir dziļš, jau par patieso seju pārtapis nicinājuma vieplis, kas daiļrunīgi stāsta: mums, varnešiem, nemaz nav jānolaižas līdz jūsu, plebeju, līmenim, mēs esam galvenie, mēs esam valsts vilcēji ārā no purva, mēs tie darbarūķi un darba zirgi, mums nekas jums nav jāpaskaidro, mēs visu izdarīsim tieši tā, kā mums būs izdevīgi, jums padomu neprasot. Tāda ir mūsu komunikācija. Kā tautas paruna klāsta: stāviet pie saviem mēslu ratiem, kamēr zirgs spēlē vijoli. Un klusējiet!