«Vot tāds p... (netulkojams lamuvārds krieviski) kā Latkovskis arī rada problēmas mums visiem. Nožņaugt šo idiotu par maz!» – skaistā un bagātā krievu valodā kāds anonīms interneta mēslu metējs vērtē Ilmāra Latkovska interviju laikrakstā Neatkarīgā.
«Latvietis – tas ir piderass. Piderass kvadrātā. Kā tikko cilvēks uzzina, ka viņš piedzimis par latvieti, viņš uzreiz nošaujas,» apgalvo kāds cits etnisko jautājumu speciālists. «Tu ēd vistu. Apēd arī latvieti. Tas ir dzīvnieks. Latvietis ir dzīvnieks.» Šie krievu valodā rakstītie komentāri nešaubīgi aicina uz vardarbību un kurina nacionālo naidu, un tie vēl šonedēļ kopā ar desmitiem līdzīgu domu un izteiksmes pērļu izdaiļoja laikraksta Vesķi segodņa interneta versiju.
Ja laikraksta interneta versijas moderators vairāku dienu laikā nav uzskatījis par vajadzīgu dzēst naidu kurinošos komentārus un brīdināt rakstītājus, ka šādi sacerējumi ir noziedzīgi, tas nozīmē, ka tā ir avīzes politika. Ja arī oficiāli nav, tad klusējoša caur pirkstiem skatīšanās politika gan ir noteikti.
Tāpēc pirmdien Drošības policijai nosūtīju iesniegumu ar lūgumu pārbaudīt minētā medija centienus destabilizēt etnisko situāciju Latvijā, kā arī draudus, kas izteikti konkrētai personai – Saeimas deputātam Ilmāram Latkovskim (VL!-TB/LNNK). Gaidot atbildi, palieku cerot, ka Drošības policija (DP) saņemsies drosmi un atradīs naida putotājus arī krieviski runājošo indivīdu pulkā, lai nav tā, ka latviešus tiesā par to, ka viņi publisko savus uzskatus, piemēram, par deokupāciju, savukārt krieviski runājošie var nesodīti mest labi izžāvētas pagales etniskā naida ugunskurā. Un viņiem par to nekas nebūs.
Esam raduši samierināties ar to, ka mums kāpj uz galvas: mierinām sevi ar domu, ka tas, kas uz tās uzkāpis, ir galvassega. Pieveram acis uz to, ka mūs pastumj malā. Neprotestējam, ja mūs dēvē par gansiem, nacistiem, dzīvniekiem: tad varbūt tā ir balta patiesība? Mūsu tradicionālā reakcija: noklusēšana. Ka tikai kas nenotiek. Ka tikai kāds neapvainojas. Šādu latviski drebošu palīšanu zem segas šobrīd izmanto t. s. referenduma iniciators Lindermans, izplatīdams savas lapeles ar uzsaukumu latviešiem: neiet krusta karā pret krievu valodu. Tiešām, varbūt neiet? Ja nu apsūdz mūs nacionālā naida kurināšanā, kas izpaužas mūsu tiešām nepamatotajā vēlmē Latvijā runāt latviski?!
Viens no komentāriem pie minētās intervijas ir šāds: «Mēs esam sapratuši, ka dzīvojam savā zemē un latviešiem nav nekādu vēsturisku tiesību dominēt un uzspiest mums savu valodu, savu skatījumu uz vēsturi, kā arī savas pasakas, varoņus utt. Mums viss ir pašiem savs, un svešu mums nevajag. Bet, tā kā mēs dzīvojam vienā valstī (nevis latviešu, bet vienā valstī), mums jāiemācās citam citu cienīt. Mēs jums neko neuzspiežam, atstājiet mierā arī mūs un mūsu bērnus. Mēs maksājam nodokļus, un tas ir pilnīgi pietiekami.» Lūk, tā: šeit nav nekāda latviešu nācijas valsts, šeit ir vienkārši valsts, kas ir mūsu, un neaizmirstiet mūs par to cienīt!
Tagad sintezēt prāta konstrukcijas par tēmu, ka politiķi kaut ko integrējuši ne tā, kā vajag, ir muļķīgi. Pļurkstēt par eiro ieviešanu 2014. gadā, neredzot, ka Latvijas valsts ir teju izbeigusies, jo kādi 200 000 letiņu devušies prom uz neatgriešanos, bet nākamie 200 000 jau stāv uz sliekšņa ar čemodāniem, kuros neatrast Kārļa Skalbes pasakas, vienīgi smagi ievainota cilvēka skumjas – tas ir varnešu lielais nopelns valsts celsmē. Tajā, ka esam tur, kur esam – uz amorāla, latviešiem uzspiesta referenduma sliekšņa –, vainojami tie, kuri, tusnīdami varas beņķos, neiedomājās, ka vara dota ne tikai sēžamvietas pulēšanai, bet arī tam, lai celtu latvisku Latviju. Un tikai pēc tam varam vainot tās galvassegas, kas, neaicinātas uzkāpušas uz galvas, sāk gānīties un draudēt.