«Pie represijām, cik es redzēju pats savām acīm un vairākās vietās, kad jau krievi bija iekšā, ka pie izvešanas visur lielāko daļu bija žīdu tautības cilvēki ar naganiem pie sāniem,» lēnīgā balsī senais vīrs, leģionārs Jānis Lapa stāsta par paša pieredzēto 1949. gada padomju deportācijās.
Viņa sacītais radioraidījumā Tēvzemes laikmets (TL) ir bijis par pamatu, lai Latvijas Radio (LR) šo raidījumu, ko vadīja Roberts Klimovičs un Leonards Inkins, slēgtu. Uz laiku. «Uz laiku» parasti nozīmē – uz visiem laikiem. Ar vārgi motivētu cenzūras pamatojumu to trešdien skaidroja LR vadītājs Jānis Siksnis. Bet cenzūrai loģisks pamatojums faktiski nekad nav vajadzīgs, un tas jau ir zināms kopš padomju laikiem: ja kāds raidījums vai raksts neatbilda valdošajai ideoloģijai, to vienkārši izsvītroja.
Un tomēr šoreiz skaidrojums ir, tos var nosaukt pat divus. Pirmais un smagākais saistās ar Izraēlas vēstnieces Latvijā Hāgitas Ben Jakovas vēršanos Nacionālajā elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomē (NEPLP) par raidījumā it kā izskanējušo «propagandu pret ebrejiem un musinošo terminoloģiju». Dažādos dzirdamības punktos atrodoties, acīmredzot var saklausīt pilnīgi dažādas lietas, tāpēc manās ausīs – pretēji tam, kas iekrita Jakovas kundzes dzirdamrīkos – nonāca Lapas kunga jaukie stāstiņi par pirmskara žīdu veikaliņiem Bauskā un uzsvērums, ka «ar pašiem žīdiem mums nebija nekādu problēmu». Protams, neiztika arī bez vēsturiski nepatīkamiem momentiem, kas, pēc Lapas kunga pārliecības, bija saistīti ar ebrejiem. Šķiet, nevienam nav pamata neticēt senajam kungam, kurš pēckara vēsturi bija izbaudījis uz savas ādas.
Bet Jakovas kundzei, lūk, nepatika tas, ko pateica vēstures liecinieks Jānis Lapa, un tā, raugi, esot bijusi «propaganda». Un Latvijas Radio vadītājs Jānis Siksnis steigšus pielieca muguriņu, sak, jā, mēs labosimies, mēs tā nekad vairs nedarīsim, mēs aizlīmēsim tiem nekauņām muti. Nu tiem no Radio Naba, kas tautai dalīja tā negantā raidījuma Tēvzemes laikmets indīgos augļus. Un nebija jau tā, ka TL klāstītu ēterā tikai par ebreju piedalīšanos deportācijās vai par boļševiku apvērsumu, kur ebreju loma sevišķi izceļama. Izrādās, TL intervēja krievu akadēmiķi, vēsturnieku Borisu Sokolovu, profesorus Kasparu Kļaviņu un Inesi Feldmani, runāja par Livoniju un vācbaltiešiem, par hernhūtiešu kustību un latviešu folkloru... Bet ar īpašu jūtīgumu apzīmogotais «ebreju jautājums» nu reiz bija tas, kas sabiedriskā radio vadītājam lika saliekties deviņos līkumos. Taču nevajag smīnēt par atbildīgā priekšnieka reakciju: diez vai daudz būs ļaužu (ieskaitot NEPLP locīklas), kas rīkosies citādi, ja priekšā parādīsies Izraēlas vēstniecības bargā kundze, vicinot savas taisnības pātagu...
Nu visi, ieskaitot radiofona vadību, žurnālistus un neplistus, nolikti, kā mēdz teikt, uz ausīm. Protams, Klimovičs un Inkins savā raidījumā jautājumus varēja uzdot profesionālāk, protams, viss varēja izskanēt precīzāk un līdz ar to arī asāk, taču nav noticis nekas tāds, lai latviski izpildīgie bāleliņi, tādi vagariņi, kuriem likumīgi piešķirtas tiesības aizvērt un sodīt, lēktu uz ecēšām, līdztekus bārstot sev uz galvas nožēlas pelnus. Būtu vērtīgāk, ja pazemīgās vainas apziņas vietā parādītos kaut kas tāds, ko vismaz attālināti varētu nosaukt par pašapziņu. Un divkārt vērtīgi būtu, ja ar līdzīgu centību tie paši bāleliņi mestos aizstāvēt latviešus un Latviju, ko līdz šim ļauts apspļaudīt ikvienam, ieskaitot dažādus efraimus zurofus, kas pāris nacistisko noziedznieku dēļ visu latviešu tautu uzzīmē par ebreju slepkavotājiem.
Tas, ka, runājot par dažādiem notikumiem, parādībām un faktiem, negantie latvieši nedrīkst pieminēt ebrejus, ir zināms jau sen. Latvijas ebreju kopienas vadonis Arkādijs Suharenko bija sašutis līdz baltkvēlei, kad advokāts un rakstnieks Andris Grūtups intervijā Neatkarīgajai Rīta Avīzei, analizējot un salīdzinot pagājušā gadsimta revolucionāru anarhistu Mordehaju Bogrovu un šodienas politiskās putras jaucēju Vladimiru Lindermanu, atļāvās viņus nosaukt par ebrejiem. 2004. gadā Krievijas vēstnieks Latvijā Viktors Kaļužnijs intervijā laikrakstam Čas, aizstāvēdams krievus, pauda: «Ar ko vainīga krievu tauta? Čeku vadīja polis Dzeržinskis, no 44 Revolucionārās padomes locekļiem 38 bija ebreji, četri – latvieši un tikai viens bija krievs.» Arī Kaļužnijs izpelnījās ebreju kopienas sašutumu, tomēr Izraēlas vēstniecība nevienai patiesības ministrijai notu toreiz neiesniedza. Kāpēc tad tagad jāuzbrūk Latvijas studentu radiostacijai? Un nesaprotu vēl vienu lietu: kāpēc ebreji tik ļoti kautrējas no savas nacionālās identifikācijas? Šai talantīgajai tautai patiešām ir, ar ko lepoties, bet mēslus, ja labi pameklē, var atrast jebkurā zaptes burkā.
Interesanti, ka Spānijas Augstākā tiesa pērnā gada 3. jūnijā pieņēma lēmumu, kas atcēla likumu par to personu tiesisku vajāšanu, kas apšauba vai noliedz holokaustu. Tiesa atzina, ka Spānijas konstitūcijā noteiktā vārda brīvība ir augstāka par atsevišķu indivīdu vai kopienu aizvainojumu. Tas nozīmē, ka Spānijas pilsoņus vairs nedrīkst vajāt viņu uzskatu dēļ, pat ja tie aizskar kādu etnisku grupu. Šķiet, Latvijā arī ir kaut kas teikts par vārda brīvību? Nedz leģionārs Lapa, nedz Klimovičs un Inkins ne pušplēstas zilbes neizdvesa dies, pasarg’, par holokaustu, toties troksnis sanāca pa rubli. Un tieši tāda nožēlojama rublīša vērta ir arī Latvijas vārda brīvība, kurai līdz Spānijas vārda brīvībai ir tikpat tālu cik ēzelim līdz doktorantūrai.