Jautājiet Kalvītim! – viegli aizkaitinātā balsī attrauca Ministru prezidents Valdis Dombrovskis, kad LTV raidījumā Sastrēgumstunda kāds no skatītājiem uzdeva jautājumu par jaunās VID ēkas būvniecības lietderīgumu.
Jautājiet bijušajam premjerministram, jautājiet kaut vai velna vecmāmiņai – kāda man tur darīšana, es neko nevaru mainīt, to visu izlēma tā – cita! – valdība! Tāds, raugi, bija mūsu krīzes galvenā izvilcēja mesidžs nevajadzīgā jautājuma paudējam. Nez, uz ko Dombrovskis nogāztu visu atbildību, ja nebūtu Aigara Kalvīša? Un uz ko gāzīs tad, kad pēc Dombrovska kārtējā ilgvaldīšanas rekorda kāds neapdomīgi pajautās, piemēram, par superdārgo vilcienu iepirkumu, kas pēc ilgām procedūras un līguma mocībām izskatās pagalam izgāzies? Neraža, klusi sūkstīsies valdības vadītājs, nav tuvumā neviena Kalvīša, kam uzgāzt to šaizi, nu vajadzēs pašam taisnoties.
Bet gan jau klusais, kautrais un lādzīgais premjers kaut kā nebūt izlocīsies, un tautas masās nebūs sašutuma par valsts izpildvaras galvenā orgāna nevarību. Jo premjers taču patiesībā ir kluss, kautrs un lādzīgs. Viņš – gods, kam gods pienākas! – savaldīja valsti, lai tā neiekrīt haosā pašā krīzes sākumā, grāmatvediski izvadīja to cauri aizdevēju knīpstangām, pie reizes nogriežot tautai pa pirkstiņam, pa loceklītim, bet tā, lai nenoasiņo pavisam. Un viss notika klusi, kautri un lādzīgi, it kā viņš dziļos ziemas vakaros mazbērniem lasītu sava bestsellera Kā Latvija pārvarēja finanšu krīzi/ How Latvia Came through the Financial Crises aizraujošākās lappuses. Šī grāmata, aplaistīta ar dažādu rangu slavinātāju cukurūdeni un interneta pārdotavās pārdzīvojusi dramatisku cenas kritumu, šogad maija beigās kopā ar premjeru svinēs gada jubileju. Tā kā pasakas un sāgas ir nebeidzamas, bet tukša muldēšana ilgdzīvošanas ziņā pārspēj abas iepriekšējās, var prognozēt, ka svinības notiks katru gadu un mūžīgi mūžos. Āmen.
Tostarp premjera un valdošās koalīcijas centīgi apgraizītā tauta, no kuras pārsimts tūkstoši (vai pat vairāk), glābdamies no dramatiska asins zuduma, aizbrauca prom, visdrīzāk – uz neatgriešanos. Ne jau prieka pēc viņi aizbrauca, ne jau piedzīvojumu meklējumos, bet tāpēc, ka viņi saprata: mēs Latvijai neesam vajadzīgi. Aizbraukušo, labprātīgi deportēto skaits ir lielāks nekā visās padomju deportācijās kopumā. Nav dzirdēts, ka Dombrovska kungs kādreiz būtu nopietni domājis vērst par labu šo tautas traģēdiju. Tad par ko īsti bija Dombrovska grāmata? Par to, kā Latvija pārvarēja finanšu krīzi? Vai par to, kā saujiņa stikla kalnā tupētāju pārvarēja savu personisko finanšu krīzi? Laikam taču tos, kuri pērn, policijas modri apsargāti, bija atnākuši sveikt premjeru minētās grāmatas atvēršanas svētkos, varēja uzskatīt par to «tautu», to «Latviju», kurai bija laimējies pārvarēt šo krīzi. Taču sociologu pētījumi liecinot: tautas atbalsts šai valdībai ir uzkāpis nebijušā augstumā: teju 25% iedzīvotāju tai uzticas! Varbūt tika aptaujāti grāmatas prezentācijā piedalījušies ļaudis, kāds pulciņš veiksmīgo prihvatizatoru un daži mazie meža dīvainīši, kam ir labi tā, kā ir? Varbūt pajautāt Kalvītim, Godmanim, Repšem un visām koalīcijām, kas ilgāk vai mazāk ilgi bija pie varas, – kāpēc ir tā, kā ir?
Bet man negribas viņiem jautāt. Tagad jau ilgi pie varas ir klusais, kautrais un lādzīgais Dombrovskis, kura valdība cep Latvijas nacionālās attīstības koncepcijas un stratēģijas, kā kartupeļus stāda budžetus, konsolidē, fiskalizē un minimizē. Viss sīki, provinciāli, grāmatvediski un... sabrūkoši. Bez tālas, lielas un cerīgas domas, bez idejas un mērķa: kālab tad mēs te dzīvojam? Un ko mēs ceļam? Uz kurieni ejam? Kāpēc valsts vara nespēj domāt lielas domas, kas ietiecas nākotnē, apmierinoties vien ar šodienas vajadzībām? Kāpēc krīze bija tik dziļa? Un kāpēc tagad tā vēl turpinās? Vai ne tāpēc, ka valstij nav mērķa? Kāpēc valsts varas galvgali veido vien neizteiksmīgi izpildītāji, otrās personas, nevis radoši cilvēki ar skatījumu nākotnē? Kāpēc Latvijas esība ir tik sadrumstalota? Varbūt tāpēc, ka tautai nav kopīgas idejas par to, kas mums visiem ir Latvija?
Lūk, to es gribu pajautāt Valdim Dombrovskim.