Kad latviešu valodas un literatūras skolotāja Valda Reisa mūs, piektklasniekus, sāka vest ekskursijās pa Latviju, pa tādām vietām, kas mums pat ģeogrāfijas sapņos nerādījās, mēs vēl nenojautām, cik nozīmīgi turpmāk izrādīsies šie pārgājieni: tie bija kā pirmās mācību stundas ne tikai latviešu valodā izrunājamiem un izjūtamiem vietvārdiem, bet arī izpratnei par to, ko mums kādreiz nozīmēs Latvija.
Atklāti sakot, gandrīz neko konkrēti nevaru pateikt par literatūru, ko mācīja skolotāja Reisa, – par to, kādus rakstniekus, kādus darbus aplūkojām ikdienas mācībās. Taču sajūtas gan atceros: latviešu rakstnieki un latviešu valoda – nekas skaistāks un svarīgāks vairs nevar būt. Un, ja skolotāja viņas pašas rīkotos pārgājienos zina parādīt un pastāstīt, kur un kā dzīvojuši latviešu rakstnieki, pusaudžu sirsniņās paliek ne tikai sadzīviski pārdzīvojumi, kas balstās uz noberztiem papēžiem, tūristu brokastīm un salijušām teltīm, bet daudz kas svarīgāks, kaut kas tāds, kas paceļas virs eksistenciāliem niekiem, – apjausma, ka esi nācis no latviešu cilts.
Mums – arī delverīgākajiem skolēniem, kuriem mācības (kur nu vēl literatūra!) nemaz ar’ nebija pirmajā vietā – neapzināti gribējās piederēt šai ciltij. Mums gribējās tādu pašu draudzību kā Jancim un Mārčam no Staburaga bērniem, tādu pašu apvāršņa sasniegšanas vēlmi kā Daukam, tādu pašu latviskuma izpratni kā Jaunsudrabiņam viņa Baltajā grāmatā. Jā, neapzināti. Mēs to visu nesaucām vārdos, neanalizējām (jo bijām taču bērni!), bet mēs to gribējām. Un tad, kad kopā ar skolotāju Reisu braucām uz Zvārtas iezi, Gaiziņu vai Abavas ielejas Velnakmeni, mēs jau sapratām: nav skaistākas zemes par mūsējo. Tikai tajā mēs varēsim iemācīties draudzību, apvāršņa sasniegšanu un latviskumu. Šo izpratni vēl neietērpām vārdos, mēs vēl nezinājām, kā to darīt, bet tā mums kļuva par turpmāko dzīves mācību oderīti, uz kuras pamata šūdināt savu latvisko dvēseles apģērbu, kas vienmēr mūs atšķirs no citām tautām.
Skolotājs vienmēr paliks svarīgākais cilvēks pēc mātes un tēva. Skolotājs – visplašākajā un dziļākajā izpratnē. Tas, kurš ved, pat nepieskaroties, tas, kurš apstādina, pat nenostājoties priekšā. Skolotājs vienmēr ir tāda mazliet mistiska personība: kā viņš spēj fascinēt savus audzināmos, piemēram, pat ar matemātiku, atstājot atmiņās tikai savu starojumu, nevis netīkamās formulas? Droši vien tāpēc, ka par formulām svarīgāks ir šis starojums. Neba jau aksiomas, lemmas un teorēmas mēs katru dienu izmantojam savā pieaugušajā dzīvē, bet gan šo gaismu, kuru, toreiz vēl nenojaušot, esam sakrājuši visai dzīvei. Kā gan skolotāja Irma Simtiņa, nerunājot garus pātarus par pašaizliedzību, iemācīja, ka draugam jāatdod labākais, kas tev ir? Kā skolotājs Izrails Manoims, stindzinādams visus ar savu sarkasmu un stingrību, iemācīja mūs cienīt svešu valodu un kultūru? Viņi abi nu iet Aizsaules ceļus, taču starojums paliek. Un kā skolotāja Marija Greiža-Lisovska zināja mūsu dvēselēs ielikt mīlestību – vārdos un darbos izteiktu – pret savu zemi? Un kā gan skolotāja Elga Siliņa prata mums, dullajiem vidusskolēniem, iemācīt, ka atklāti izteikt savu viedokli ir daudz labāk un cienījamāk nekā muldēt aiz muguras? Tas bija un ir viņu starojums: skaidra valoda.
Tā ir Skolotāja būtiskākā nozīme: nest gaismu. Tā tas bija pirms simts, pirms diviem tūkstošiem gadu, un tā tas būs arī rīt. Nest gaismu, parādīt virzienu, mierināt un mudināt. Nav svarīgāka uzdevuma, nav svarīgākas profesijas par šo. Tas, ka mūsu valdītāji domā citādi, nenozīmē, ka viņiem taisnība. Skumjākais tas, ka viņi savu ne-taisnību pārvērš skolotāju algas ciparos. Netaisnīgos, pazemojošos. Taču šī attieksme nevar un nedrīkst mainīt mūsu skatījumu uz Skolotāju. Kāpēc ik pēc gadiem satiekas skolu absolventi un viņus skolojušie pedagogi? Tāpēc, ka šajās tikšanās reizēs mēs sastopamies ar savu bērnību un jaunību – laikposmu, kurā ielikti mūsu dzīves pamati. Un satikšanās ar seniem gadiem vienmēr ir mazliet idealizēta un romantiska, tā jau sen ir aizslaucījusi kādu rūgtuma bišķi, palicis vien saullēkts izlaiduma rītā, skolotājs, viens pats klasē ar milzīgu puķu klēpi, pirmā mīlestība («Es Tevi mīlu. Vai iesim šodien uz kino?») un plauktā noputējis atestāts par vidusskolas izglītības iegūšanu...
Tas viss ir pagātnē. Bet šodien, Skolotāju dienā, es aicinu katru: pasakiet paldies saviem skolotājiem. Savam Skolotājam.
Paklanieties viņiem. Kaut vai domās.
Atcerieties, ka viss labais, kas jūsos mīt, ir arī viņu roku sēts.
Un tas starojums, kas vienā vairāk, citā – mazāk, arī ir mantots no Skolotāja.
Paldies tev, Skolotāj!