Danči tiem, kas nemīl

«Tas ir piemērs, kas notiek, ja valsts vadītāji sajūk prātā ar 75% nodokli. Viņiem seko arī aktieri.» Šādu ierakstu tviterotavā pamanīju svētdien, kad tīmeklis burtiski vārījās, apspriežot franču (nu jau krievu?) aktiera Žerāra Depardjē Soču pusdienas ar Krievijas prezidentu Putinu, Depardjē Krievijas pilsonību, ko apliecināja pases saņemšana, viņa dejas uz Mordovijas operas teātra skatuves un dzīvokļa atslēgu saņemšanu Saranskas jaunceltnē, kas atrodas netālu no gulaga nometnes, kuru Mordovijā gana daudz.

Minētais tvitera ieraksts šķita vissaprātīgākais, jo precīzi atspoguļoja komunistiskā domgājiena uzvaru šodienas Francijā: bagātajiem buržujiem galvu nost, visu atņemt un sadalīt nabagiem! Šādu risinājumu atbalsta arī mūsu «progresīvā ienākumu nodokļa» aizstāvji, līdztekus karsti noliedzot, ka tas ir tipisks komunistu paņēmiens. Bet ne par to runa. Domājot par Depardjē deportēšanos uz Krieviju, jānošķir trīs lietas. Pirmā: Krievija un Putins uztaisīja sev spožu PR pasākumu, kura demagoģiskie augļi tiks plūkti vēl ilgstoši. Otrā: Depardjē nav sajucis prātā vienlaikus ar savas bijušās valsts valdību, viņš vienkārši izbauda komēdiju, kurai tomēr ir pamats – viņš kā proletārieša dēls ir izjutis simpātijas pret Krieviju jau sen, vēl tad, kad viņa tēvs, būdams komunists, klausījās Maskavas radio. Protams, ir zināma pretruna – komunista dēls, bet neatbalsta komunistisko domāšanu. Bet ko tik tu neizdarīsi naudas dēļ, un tas liecina par to, ka nauda un politiskie uzskati viens otram netraucē.

Trešā lieta: Krievijas (agrāk – Padomju Savienības) valdzinājums ir aizmiglojis skatu gan daudziem politiķiem un vēsturniekiem, gan viedokļu līderiem, gan kultūras druvas ecētājiem un mēslotājiem. No Padomju Savienības ne tikai bēga prom (protams, ar zināmām grūtībām), bet arī tiecās uz to, jo šī valsts taču bija proletariāta ilgu un centienu realizācijas šūpulis, visu apspiesto māte un sargātāja, kā arī cilvēces gaišās komunistiskās nākotnes dzemdinātāja.

Tā, piemēram, amerikāņu rakstnieks, sarkani noskaņotais Džons Rīds savā grāmatā Desmit dienas, kas satricināja pasauli ar patiesu sajūsmu aprakstīja 1917. gada oktobra lupatlašu «brīnišķīgo apvērsumu». Lielais angļu fantasts un sociālists Herberts Velss pēc 1934. gada vizītes Krievijā rakstīja: «Ļeņina auglīgajām idejām joprojām ir ietekme.» Nez vai ar to viņš domāja koncentrācijas nometņu radīšanu, kuru autorība neapšaubāmi piederēja Ļeņinam, vai arī sarkanā terora ideju, kas prasīja daudzu miljonu dzīvības? Par Padomju Savienību sajūsmā bija franču rakstnieki Romēns Rolāns, kā arī kompartijas biedrs, liels PSRS aizstāvis Anrī Barbiss. Kvēls Staļina, viņa ideju un PSRS fans bija angļu dramaturgs Bernards Šovs, kas izsmēja cilvēka dzīvības svētumu un unikalitāti kā absurdu no ikviena pārliecināta sociālista viedokļa. Viņš atbalstīja Staļina veikto genocīdu, jo uzskatīja, ka sociālistiskā valsts rīkojas pareizi, nogalinādama ikvienu, kas nav tai noderīgs. Izdevumā Listener Šovs rakstīja: «Aicinājums ķīmiķiem: izgudrot humānu gāzi, kas nogalinātu acumirklī un bez sāpēm; īsi sakot, džentlmenisku gāzi – katrā ziņā nāvējošu, taču humānu, nevis nežēlīgu.» Latvju inteliģence gan nebija tik nogalinātkāra: rakstnieki vien saldi apdzejoja Staļinu un Padomju Savienību. Piemēram, Arvīds Grigulis rakstīja šādas vārsmas: «Tā vārdu visi zina, To dzird pat vējš un gaisma... Tas vārds ir: Staļins.»

Acīmredzot kaut kas fascinējošs ir tajā valstī, ko nesen dēvēja par PSRS, bet tagad par Krieviju, ja pat franču kino grands gatavs Parīzi nomainīt pret Saranskas pierakstu? Tas viss, protams, izskatītos aizkustinoši, ja vien... Pirms dažiem gadiem kādā Īrijas latviešu pasākumā vēroju, kā latviešu jaunieši azartiski dejo īru tautas deju. Skaista, kaislīga mūzika, tādi paši jaunieši. Pēc tam vaicāju: kāpēc ne latviešu deja? Viņi bija pat izbrīnījušies: un kāpēc latviešu? Mēs, protams, mīlam Latvijas zemi, bet to valsti... To gan ne. Tāpēc arī nedejojam. Depardjē ielīda mordviešu tautastērpā un izklājās mīlestībā pret Krieviju, noliedzot – kā izskatījās – visu, kas viņu saistījis ar dzimteni, kuru viņš, jātic, reiz ir mīlējis. Arī viņam attiecībā uz Franciju, šķiet, piedien populārais teiciens – es mīlu šo zemi, bet nemīlu šo valsti. Savukārt – vai aktieris būtu ar pēkšņu glupumu sists, nosaucot Krieviju par «dižas demokrātijas valsti»? Ar ko tad viņš atšķiras no Barbisa, Šova un Rīda?

Bet ar to mīlestību gan tā ir, kā ir. Mēģinot sev iestāstīt, ka «nemīlam šo valsti», mēs beigu beigās nonāksim pie tā, ka nemīlēsim vairs neko. Mēs būsim pazemojuši gan valsti, gan zemi, gan sevi. Labākajā gadījumā atliks tikai danči kādā pasaules nostūrī. Muhosranskā vai Īrijā – viss viens. Un ar naudu tam visam nebūs nekāda sakara. Ar pazaudēto dzimteni gan.

Viedokļi

Demogrāfisko izmaiņu un finansējuma pārdales starp skolām rezultātā arī šogad daļai Latvijas pedagogu pie vienādas slodzes ir algu samazinājums. Šo apstākļu dēļ cieš ne vien pedagogi, bet kopumā tiek apdraudēta arī izglītības kvalitāte. Tā, kā ir šobrīd, nedrīkst turpināt – izglītības finansēšanā ir nepieciešamas izmaiņas. Lai nodrošinātu taisnīgu darba samaksu ikvienam pedagogam neatkarīgi no skolas atrašanās vietas vai skolēnu skaita tajā, Izglītības un zinātnes ministrija izstrādājusi jaunu modeli “Programma skolā”, ko plānots ieviest ar 2025. gada 1. septembri.

Svarīgākais