Lupatīgi neizteiksmīgajām eiro banknotēm katram nu būs jānopērk īpašs maciņš – tāds, kurā varētu ielocīt nelielas spilvendrānas cienīgu apmēru naudaszīmes. Mūsu gaumīgos latus pēc 2014. gada 1. janvāra sašķērēšot un izkausēšot.
Pie šīs domas sākam pierast ar skumju nolemtību: zinām taču, ka parakstu vākšana pret eiro ieviešanu neko nemainīs, jo gan valdība, gan parlaments izskatās politiski pragmatiskas impotences ķertas institūcijas, kas turklāt hroniski slimo ar kaiti, kuras latviskais nosaukums ir no šīs vietas tautas balsi nedzird.
Taču, lai nedzirdētāju ausīs salietais vasks būtu stabils un stingrs, kāds anonīms eirooptimists sadomāja, ka vajag uzmodināt pēdējā laikā lielākoties dusošos latvju inteliģentus, lai tie vienreiz pasaka biezu atbalsta vārdu lata likvidēšanas operācijai. Tāpēc pirms pāris dienām interneta gaismu ieraudzīja Latvijas inteliģences pārstāvju atklāta vēstule Valsts prezidentam, Saeimas priekšsēdētājai un Ministru prezidentam. Izrādās, kāda vārdā nenosaukta latvju tautas daļa esot devusi solījumu ar saukli Vīrs un vārds!, ka, stājoties Eiropas Savienībā, mēs visi saplūkāsim latus sīkās stērbelēs un ar dziesmām ieviesīsim eiro. Bet kaut kādi mūdži, cenzdamies celt savus politiskos reitingus, lūk, izmanto tautas neapzinīgo sāpi par nacionālās valūtas aizstāšanu ar eiro. Bļaudami Vīrs un vārds!, iecirtām pirkstus ES durvīs, tāpēc tagad nekas cits neatliek, kā vien turpināt bļaut tieši to pašu, cērtot durvīs jau sadragātos pirkstus... Goda lieta, kā smejies. Neies taču nabadzības dēļ lepnumu zaudēt.
Eirooptimistu paskvilas augstākajos domas lidojumos ir šādas atziņas: «Nereti tiek piesaukta doma, ka lats ir nacionālās identitātes simbols, un dzirdam aicinājumu nemainīt latu pret «svešo» eiro. Taču lats, krona, franks vai guldenis ir TIKAI laikmetu raksturojoša zīme, bet ne nācijas identitāte un tās raksturojums.» (..) «Jo nauda primāri ir maksāšanas līdzeklis, ar ko izsaka preču un pakalpojumu vērtību.» Šādi skaidrojot, var turpināt: valoda nav nācijas identitātes sastāvdaļa, tikai skaņu sakopojums saziņas vajadzībām, valsts karogs nav viens no valsts simboliem, bet tikai krāsains lupatdeķis, valsts nav nekāda valsts, tikai teritorija, kaut kāda eironomales guberņa, kur dzīvo daži brīvdabas muzejos saglabājušies īpatņi, kas runā mazpazīstamā valodā...
Kas šo inteliģences vēstuli parakstījis? Protams, nācijas māte Vaira VīķeFreiberga. Par to nav nekāds brīnums. Bet starp vairākiem citiem parakstiem ir daži, kas mulsina: dokumentālo filmu veidotāja Dzintra Geka, kas radījusi satriecošas filmas par izsūtītajiem latviešiem, dzejnieks Knuts Skujenieks, kas pats izcietis gulaga mokas, un akadēmiķis Jānis Stradiņš. Pirmajiem diviem, šķiet, allaž bijis skaidrs, cik sāpīgus zaudējumus latviešu tautai vajadzēja paciest, lai tā iemācītos ar lepnumu atzīt un nest tālāk savas identitātes simbolus, no kuriem viens ir arī lats, nevis tos ar vieglu roku noliegt.
Visvairāk izbrīnīja Jānis Stradiņš, kurš pērnā gada 1. novembrī Latvijas Bankas un lata iedibināšanas 90 gadu jubilejas svinībās teica spožu runu par mūsu skaisto naudu. Citastarp viņš atzina: «Valsts, nācijas pastāvēšanai un nepārtrauktībai ārkārtīgi svarīgi ir simboli – tās nav formālas atšķirības zīmes. Simboli vieno valsti, vieno tautu, liek domāt par pastāvēšanas jēgu, vēstures ceļiem, tautas likteni, veido tradīcijas. Daudzi šādi Latvijas simboli ir radušies tautas atmodas laikmetā, kā sarkanbaltsarkanais karogs, mūsu himna Dievs, svētī Latviju, citi – Latvijas valsts pastāvēšanas rītausmā. Tādi ir valsts ģerbonis, valsts prezidenta institūcija, Brīvības piemineklis, Mātes Latvijas tēls Brāļu kapos un vēl citas tagad vispāratzītas vērtības, pie kurām varētu pieskaitīt arī nacionālo valūtu – latu, kura simbolisks atveidojums mazāk saistāms ar banknotēm un zemākas vērtības monētām, bet mūsu apziņā visspilgtāk asociējas ar pirmskara pieclatu monētu – cēlo tautu meitu ar vainadziņu un vārpām. Šī monēta asociējas ar Latvijas tēlu kopumā, tā ir mūsu kopīga relikvija.»
Jānis Stradiņš toreiz nerunāja tikai par pieclatnieku vien, skaidri liekot saprast, ka Latvijas simbols ir visa mūsu nacionālā valūta – emocionāli un morāli ietilpīga, Latvijas nāciju pārstāvoša un himniska. Tad kāpēc tāda pēkšņa attieksmes maiņa? Visvairāk sliecos domāt, ka visiem trim visnotaļ godājamajiem cilvēkiem šo eirooptimistu tekstiņu vienkārši pagrūda zem rokas, sak, paraksties, tu taču esi inteliģents, tu taču saproti, ka tev jābūt pirmajās rindās!
Nobeiguma morāles šeit nav. Ir tikai skumjas par to, cik viegli un vienkārši atsakāmies no savas nacionālās identitātes sastāvdaļām, kas, kā teica Jānis Stradiņš, nav tikai formālas atšķirības zīmes. Kā šajā procesā ir vairāk: gļēvulības, neizpratnes vai bezcerības? Bet varbūt pirkstu ciršana durvīs jau kļūst par nepieciešamu ikdienas nodarbi eironomales mankurtiem, par kādiem mūs cenšas padarīt dažādi Briseles bonzas?