11. septembrī Rīgā noslēdzās Starptautiskās darba devēju organizācijas Eiropas biedru sanāksme, kura tika sasaukta, lai novērtētu krīzes apkarošanas politiku. Sanāksme aicināja Eiropas valstu valdības veicināt atbalstu mazo un vidējo uzņēmumu izdzīvošanai, lai tie varētu dot savu ieguldījumu, sākoties ekonomikas atlabšanai.
Uz Neatkarīgās jautājumiem lūdzām atbildēt Starptautiskās darba devēju organizācijas ģenerālsekretāru Antonio Penjalosu un Starptautiskās Darba devēju organizācijas Eiropas biedru viceprezidenti Renāti Hornungu-Drausu.
– Pēdējais gads bija laiks, kad valdības daudz vairāk ieklausās banku sektora vajadzībās. Vai tagad ir brīdis, kad valdības vairāk ieklausīsies pārējos biznesa aprindu aicinājumos?
Renāte Hornunga-Drausa: – Vācijā dialogs starp valdību un biznesu vienmēr ir bijis intensīvs. Valdība ne vienmēr piekrīt tam, uz ko aicina biznesa organizācijas. Manuprāt, pagātnē banku sektoram īpašu privilēģiju nebija. Tagad, globālās krīzes laikā, ko izraisīja finanšu sektors, ļoti lieli nodokļu maksātāju naudas apjomi tika izmantoti banku glābšanai. Bankas saņēma ļoti lielu valsts palīdzību, un tagad ir jābūt spiedienam uz banku sistēmu, lai bankas pildītu savus tiešos uzdevumus un atsāktu kreditēšanu. Šī problēma ir raksturīga arī citām Eiropas valstīm. Kredītu krīzes laikā mēs aicinājām valdības palīdzēt banku likviditātes problēmu novēršanai. Tagad akcenti ir citi. Bankām ir jāatsāk kreditēšana.
Antonio Penjalosa: – Papildinot Renātes teikto, jāteic, ka vispirms sākās finanšu krīze, kas savukārt izraisīja pārmaiņas finanšu sistēmā. Otra jautājuma puse – kā sabalansēt dažādu biznesa sektoru intereses? Lielā mērā šis jautājums ir jāizšķir vietējām – nacionālajām darba devēju organizācijām. Darba devēju organizācijas nepārstāv vienu konkrētu nozari. Tās pārstāv visu biznesu, visu biznesa kopienu. Tās izsaka to, kas pirmkārt ir nepieciešams visai biznesa kopienai. Tas, ko varam redzēt lielākajā daļā valstu un arī Latvijā – biznesa organizācijas ļoti atbildīgi pilda šo uzdevumu.
– Cik lielā mērā starptautiskās darba devēju organizācijas var palīdzēt mazajām valstīm, īpaši tad, ja vietējās valdības neņem vērā biznesa vajadzības?
R. H.-D.: – Sociālais dialogs ir Eiropas tradīcija. Tādās valstīs kā Latvija, kurās sociālisma sistēma bija jāpārveido par tirgus ekonomiku, bija jārada dialoga kultūra. Starptautiskās sabiedrības palīdzība izpaužas, rādot labākos piemērus, apmācot biznesa organizāciju pārstāvjus, organizējot seminārus un konferences.
Vērtējot kritiski – centrālās Eiropas valstis pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados pārāk daudz sāka kopēt ASV tradīcijas, kurām nav raksturīgs sociālais dialogs. Sociālais dialogs ir vairāk raksturīgs Eiropas pieredzei. Kad Latvija iestājās ES, tad, protams, sociālais dialogs bija jāveido, un bija zināms spiediens šādu dialogu sākt un attīstīt.
A. P.: – Mazas valstis saduras ar jauniem izaicinājumiem. Mazu valstu tirgus ir neliels, pašu valstu izmēri ir nelieli, bet tām globālā līmenī ir jākonkurē ar lieliem uzņēmumiem un lielām valstīm. Līdz ar to bieži mazu valstu valdībām ir jāpieņem nepopulāri lēmumi. Savukārt valstu valdības priekšvēlēšanu laikā cenšas izvairīties no nepopulāru lēmumu pieņemšanas. Tomēr ir svarīgi, lai valdības lemtu par problēmu laikus – nevis tad, kad ir jau par vēlu. Viens no neapstrīdamiem starptautisku organizāciju labumiem ir informācijas apmaiņa, gan informējot par pieredzi, gan daloties par to, kā dažādas problēmas ir atrisinātas citās zemēs. Tas ir lielākais guvums, ko maza valsts var gūt no dalības starptautiskajās organizācijās.
R. H.-D.: – Jāpiebilst, ka Latvijas Darba devēju konfederācija starptautiskā līmenī tiek ļoti augstu vērtēta. Cits jautājums – vai valdība vēlas ieklausīties biznesa organizāciju ieteikumos...
– Kā vispār ir iespējams izveidot kopēju darba devēju pozīciju? Vienā Neatkarīgās diskusijā piedalījās triju lielu Latvijas uzņēmumu līderi, un uz jautājumu, ko darīt ar vietējo valūtu, bija trīs atbildes. Pirmā – nekavējoties jādevalvē lats. Otrā – lata kursam jābūt nemainīgam. Latvijas Bankas politika ir izcila. Trešā – momentā kaut vai vienpusēji jāpāriet uz eiro. Kā lai panāk vienotu biznesa pozīciju, ja intereses ir atšķirīgas?
R. H.-D.: – Tas ir biznesa organizāciju lielākais izaicinājums – izveidot kopēju nostāju. Vispirms jautājums būtu jāizdiskutē organizācijas komitejās. Ir jomas, kurās ir relatīvi vieglāk panākt kopēju pozīciju, piemēram, darba likumdošanā, darba tirgus regulējumā u. c. Un, protams, ir jomas, kurās katram biznesam ir savas intereses un kurās ir interešu konflikts. Tad nav iespējams izveidot konsolidētu pozīciju. Taču tas ir izaicinājums biznesa organizācijām – mēģināt izveidot kopēju pozīciju pat jomās, kurās šķiet, ka tāda nav iespējama.
Par eiro ieviešanu: es domāju, ka tas varētu būt mērķis, bet diskusijas būtu par to, kad ir īstais brīdis pārejai. Jautājums par stipru vai vāju latu - tas ir diskusiju objekts visai biznesa sabiedrībai. Iespējams, sabiedrība var nonākt pie kopējas atziņas, ka tai ir nepieciešams lats, kas ir ne pārāk stiprs, un tāds, kas nav vājš. Valūtas devalvācija ir īstermiņa risinājums. Taču valdībām un biznesa organizācijām ir jāvērtē vidējas un ilgtermiņa attīstības perspektīva. Tas ir uzdevums biznesa sabiedrībai iekšēji izdiskutēt un izstrādāt kopēju pozīciju. Ja biznesa organizācijas to spēj, tad kopēju viedokli var attīstīt tālāk politiskā līmenī
Tomēr vienmēr būs jautājumi, kuros nav iespējams izstrādāt kopēju pozīciju.
A. P.: – Te ir jāpiebilst, ka 90 procentiem visu jautājumu biznesa sabiedrība spēj atrast un izstrādāt kopēju nostāju. Protams, vienmēr ir jautājumi, kuros intereses būs atšķirīgas. Kaut vai klasiskais piemērs starp uzņēmumiem, kas ir orientēti uz vietējo tirgu un uzņēmumiem, kas ir orientēti uz starptautiskajiem tirgiem. Ir zināmas nesaskaņas starp banku sektora, būvniecības, tirdzniecības u.c. interesēm. Lielais izaicinājums ir atrast kopīgu valodu.
R. H.-D.: – Viens no risinājumiem ir paust vairākuma viedokli. Ja par šo pozīciju nobalso biedru vairākums, tad pārējiem tā ir jāpieņem. Taču tas, cik demokrātiska ir lēmuma pieņemšanas procedūra, ir atkarīgs no vietējās organizācijas uzbūves.
– Kā jūs vērtējat situāciju Latvijā?
A. P.: – Latvijai ir ļoti kvalificēta un kompetenta biznesa sabiedrība. Manuprāt, Latvija ir valsts, kurā optimisms un uzņēmēja gars gūs pārsvaru un atlabšana sāksies ļoti ātri.
R. H.-D.: – Mans galvenais novēlējums Latvijai: pieņemot īstermiņa risinājumus, lai pārvarētu krīzi, nepazaudējiet un neaizmirstiet par vidējas un ilgtermiņa attīstības perspektīvu. Galvenais, kas jāsaprot valdībai, sabiedrībai, sociālajiem partneriem – uzņēmējdarbība ir vienīgais pamats, uz kura var veidoties izaugsme.
A. P.: – Latvijai jākoncentrē pūles uz tādu politikas risinājumu izveidi un ieviešanu, kas var atjaunot privātā sektora pašapziņu un atkal iekustināt darba tirgu. Pašreizējos apstākļos, kad tik daudzi uzņēmumi, sevišķi mazie uzņēmumi vai nu cīnās par izdzīvošanu, vai jau beiguši pastāvēt, spēcīgu darba devēju organizāciju loma ir svarīgāka nekā jebkad.