Pagājušajā nedēļā tika publiskots Pasaules bankas pētījums par šķēršļiem, kas kavē Āfrikas attīstību. Āfrikai ir milzīgas konkurētspējas priekšrocības globālajā tirgū, jo Āfrikā ir salīdzinoši ļoti zemas darbaspēka izmaksas.
Tomēr Āfrika eksporta attīstībā zaudē citiem pasaules reģioniem. Kas tad ir galvenais Āfrikas kavēklis, attīstot eksportu, kas balstās uz lēto darbaspēku? Atbilde ir paradoksāla. Pasaules bankas eksperti secināja, ka vāji attīstītā infrastruktūra samazina ekonomisko izaugsmi par diviem procentpunktiem gadā, savukārt vāji attīstītā infrastruktūra samazina produktivitāti pat par 40%. Tas nozīmē, ka pārāk dārga un neattīstīta infrastruktūra nerada pamatu izaugsmei pat tad, ja darbaspēka izmaksas ir par 40% lētākas nekā pie konkurentiem.
Āfrikas ekonomiku bremzē tas, ka Āfrikas uzņēmējiem par telekomunikācijām un citiem obligātiem servisa un komunālajiem pakalpojumiem ir jāmaksā ievērojami vairāk nekā citu valstu ražotājiem.
Lielā mērā secinājumi par cēloņiem, kas izraisa Āfrikas nespēju izrauties eksporta jomā, ir signāls, ka starptautisko kreditoru izraudzītais Latvijas reformu ceļš ir strupceļš. Iekšējā devalvācija sagraus ekonomiku un sabiedrību. Jā, nākamajos trīs gados Latvijā tiks samazinātas darbaspēka izmaksas. Tikai pa šo laiku infrastruktūra netiks attīstīta vispār vai to ar viegli nomaskētiem zagšanas gājieniem atdos PPP (privāti publiskā partnerība) pārvaldījumā, kad privāti publiskais partneris uz infrastruktūras tarifiem kraus visus savus krīzes zaudējumus, alkatības apmātu peļņu.
Jebkurus ieguvumus no darbaspēka devalvācijas aprīs infrastruktūras nesamērojamā dārdzība un tās neatbilstība mūsdienu prasībām.
Turklāt, devalvējot valsti, neviens nedomā samazināt izmaksas, kuras biznesam jau tā ir uzkrāvušas privileģētās ekonomikas nozares – īpaši tas sakāms par tirdzniecības, banku sektora un celtniecības biznesa struktūru, kas faktiski aprij visus ieguvumus no algu samazinājuma. Tas kopumā neuzlabos Latvijas konkurētspēju un nākotnē mazinās eksporta potenciālu.
Latvijas ekonomiskās krīzes dziļākais cēlonis ir aplamie pamati, uz kuriem veidota Latvijas tautsaimniecības sistēma.
Lielā mērā aicinājumi, kuri izskan gan no Valūtas fonda, gan no Eiropas Komisijas, ir – ļaudis, jums ir jāveic fundamentālas pārmaiņas. Diemžēl pašreizējās elites vara un materiālā labklājība balstās sistēmā, kas pieprasa saimniekot, dalot valsts pasūtījumus par četrkāršu un pieckāršu cenu. Pašreizējās politiskās sistēmas stabilitāti nodrošina izšķērdības modelis, kad visās jomās – medicīnā, celtniecībā u.c. – valsts iepirkumos saģenerētā kreisā nauda uztur un cementē politisko sistēmu. Normālas uzņēmējdarbības riska attiecināšana uz celtniecību vienkārši sagrautu vadošo partiju politisko sistēmu.
Līdzšinējā sistēma balstījās uz to, ka nodokļi tiek pieprasīti mazi un pret to apmaiņā ļaudis neprotestē, ja vara zog. Varas alkatība, krīzes laikā raujot nodokļus augšup, izmainīja šo līdzsvaru. Līdz ar to – kur nodokļus var nemaksāt, tos pārtrauc un pārtrauks maksāt.
Faktiski ceļš, pa kuru virzās koalīcija, stutējot budžetu ar samazinājumiem infrastruktūras attīstībai un esošo nodokļu palielinājumu, ieprogrammē nākamās finanšu katastrofas jau tuvākajā laikā.
Izcilais ķīniešu domātājs un konfuciānisma ētiskās sistēmas pamatlicējs Konfūcijs ir teicis: "Ja valdnieks izturas pareizi, tad visi viņam sekos bez rīkojuma. Ja valdnieks nerīkojas pareizi, tad neviens neklausīs viņa rīkojumiem… Lai valsts būtu stipra, tajā jābūt pietiekami daudz uztura, pietiekami daudz ieroču un pietiekami daudz iedzīvotāju uzticības."
Valdībai nav iedzīvotāju uzticības. Tātad pašlaik ir brīdis, lai pārtrauktu gudrot par nodokļu pieaugumiem tajās jomās, kurās nodokļus ir vienkārši apiet. Katrs, kas sešus mēnešus nodzīvo Anglijā, kļūst par Anglijas rezidentu, un tam neapliekamais minimums jau ir 5000 latu. Tagad būtu piemērots brīdis vienkāršai reformai. Samazināt iedzīvotāju ienākuma nodokli apmēram uz pusi, lai ir 12,5%. Iedzīvotāju ienākumi 2006. gada līmenī palielināsies par 330 miljoniem. Savukārt 330 miljoni ir proporcionāli kadastrālai vērtībai jāsadala un papildus jāiekasē, palielinot nekustamā īpašuma nodokli un ieviešot mājokļa nodokli. Tad viss pelēkās ekonomikas sektors sāks maksāt nodokļus un Latvijas budžetu piepildīs arī to ārzemnieku maksājumi, kas, spekulatīvu mērķu vadīti, sapirkās Latvijas zemi. Tad nodokļus maksās arī tie, kas noslēpjas zem Lielbritānijas, Kipras vai Igaunijas karoga.
Tagad ir laiks, lai veiktu radikālas reformas un izglābtu valsti. Vai šāds darbs ir par spēkam politiķu paaudzei, kuras vienīgā reālā pieredze ir tērēt svešu naudu?