Latvijas pozīcija Dienvidķīnas jūras konfliktā
Jau maijā, lidojot Ķīnas iekšējos reisos, ievēroju, ka lidojumu maršrutu karte, kas tradicionāli tiek ievietota lidsabiedrības žurnālos, ir papildināta ar kartes izgriezumu, kurā bija attēlota Dienvidķīnas jūra. Tagad ķīniešu kartēs viss Spartlija salu arhipelāgs līdz pat Malaizijas un Filipīnu lielo salu krastiem ir iezīmēts kā Ķīnas teritorija.
Ķīnas Centrālas televīzijas (CCTV) pārraidēs angļu valodā gan maijā, gan jūnijā man iznāca vērot vairākas diskusijas par Dienvidķīnas jūras salu piederību un par gaidāmo Hāgas Starptautiskās tiesas lēmumu.
Ķīnas pozīcija vēl pirms Hāgas Starptautiskās tiesas lēmuma pasludināšanas bija skaidra. Ķīna neatzīst Hāgas Starptautiskās tiesas jurisdikciju lemt par tās teritoriju. Tāpēc Ķīna atteicās piedalīties Hāgas tiesas procesā. Līdz ar to Hāgas tiesā tika iesniegti tikai vienas puses (Filipīnu) pierādījumi un argumenti. Tiesā netika iesniegti un tāpēc nevarēja tikt izvērtēti Ķīnas puses argumenti un pierādījumi. No tā izriet, ka Hāgas Starptautiskās tiesas lēmums (pat gadījumā, ja Ķīna kaut kad nākotnē atzīs Hāgas tiesas jurisdikciju) nevar būt taisnīgs un likumīgs, jo tas balstās tikai uz vienas puses sniegto informāciju, argumentiem un pierādījumiem.
Pagājušajā nedēļā - 12. jūlijā - Hāgas Starptautiskā tiesa pieņēma lēmumu, kas nav labvēlīgs Ķīnai, atzīstot, ka «nav juridiska pamata Ķīnas pretenzijām uz vēsturiskām tiesībām jūras apgabalos, kurus iekļauj Pekinas patvaļīgi nospraustā līnija».
Ķīnas Ārlietu ministrija atkārtoja jau pirms tam pausto, ka Hāgas Starptautiskais tiesas lēmums ir spēkā neesošs un tam nav saistoša spēka: «Ķīna nepieņems nekāda veida trešo pušu strīdu risināšanu un nekādus risinājumus, kas Ķīnai tiks uzspiesti.» Ķīnas Ārlietu ministrija izteica brīdinājumu, ka ar Ķīnu nesaskaņotas citu valstu darbības Dienvidķīnas jūrā Ķīna uzskatīs par savas teritoriālās suverenitātes, savu jūras tiesību un savu interešu aizskārumu.
Vai Latvijai ir nepieciešams noformulēt savu nostāju Dienvidķīnas jūras robežu jautājumā?
Diemžēl Latvija nevar izvairīties no līdzdalības globālos notikumos. Vispirms ir jāsaprot, ka Filipīnu nostāju Dienvidķīnas jūras robežu jautājumā atbalsta ASV. Ja Hāgas Starptautiskās tiesas lēmums tiks interpretēts definējot, ka lielākā daļa Spartlija salu ir Filipīnu teritorija, tad iznāks, ka Ķīnas bruņotie spēki no starptautisko tiesību viedokļa nelikumīgi atrodas ASV sabiedroto - Filipīnu - teritorijā. Līdz ar to var tikt uzdots jautājums, cik lielā mērā Latvija var iebilst pret sava galvenā militārā sabiedrotā - ASV - interesēm?
Tomēr Latvijai ir arī savas intereses. Latvijas ekonomiskās intereses nav saistītas ar ASV. ASV īpatsvars Latvijas ārējā tirdzniecībā ir nenozīmīgs. Savukārt Ķīnas īpatsvars Latvijas importā gan tieši, bet jo īpaši pastarpināti, ir ļoti nozīmīgs. Turklāt viens no retajiem, reālajiem Latvijas ekonomiskās attīstības virzieniem ir Latvijas transporta sistēmas integrācija Ķīnas piedāvātajos Jaunā zīdā ceļa transporta koridoros.
Latvija piedalās Ķīnas un sešpadsmit Centrālās un Austrumeiropas valstu (16+1) starptautisko sanāksmju formātā. Šā gada rudenī Rīgā tiek gatavots samits, kurā bez Latvijas piedalīsies arī Bosnijas un Hercegovinas, Čehijas, Igaunijas, Ungārijas, Lietuvas, Rumānijas, Slovākijas, Slovēnijas, Bulgārijas, Horvātijas, Polijas, Maķedonijas, Melnkalnes, Serbijas, Albānijas un Ķīnas valdību vadītāji.
16+1 attiecību formātā dalībvalstīm tika piedāvāts izmantot Ķīnas finanšu resursus, lai attīstītu transporta enerģētikas u.c. infrastruktūras attīstības projektus.
Ir pragmatiski jāsaprot, ka nostāšanās ASV un Filipīnu pusē Dienvidķīnas jūras salu piederības jautājumā samazinās Latvijas iespējas pretendēt uz Ķīnas finanšu resursiem mums nozīmīgu Eirāzijas tranzīta projektu attīstībā.
16+1 platforma tāpēc jau ir izveidota, lai valstīm ar kopējām ekonomiskām interesēm radītu viedokļu apmaiņas vietu, kurā tiktu iezīmēti ekonomiskajiem partneriem it īpaši jutīgi politiskie jautājumi.
Domājams, ka tieši to arī Ķīna sagaida no Latvijas un citiem 16+1 partneriem - saprotot savas ekonomiskās intereses, respektēt Ķīnas intereses.
Taču, kā respektēt Ķīnas intereses un vienlaikus nenonākt konfliktā ar Latvijas stratēģiskā militārā sabiedrotā - ASV - interesēm Dienvidaustrumāzijā?
Vienkāršākais ceļš ir atturēties no viedokļa paušanas līdz brīdim, kad Latvija būs izpētījusi visus domstarpību apstākļus un iepazinusies ar problēmu. Lai pilnībā formulētu pozīciju, Latvijai būtu arī jāveic konsultācijas gan ar mūsu ES partneriem, gan ar Dienvidaustrumāzijas valstīm. Šādas konsultācijas var ilgt pat vairākus gadus, būtu jāieplāno un jāīsteno (tas prasīs vairākus gadus) Valsts prezidenta vizītes Ķīnā, Vjetnamā, Filipīnās un Malaizijā.
Kamēr Latvija nav detalizēti izpētījusi problēmu un nav noslēgusi konsultāciju procedūru, Latvijai nav jāizsaka konkrēts viedoklis, nostājoties kādā no pusēm Dienvidķīnas jūras salu piederības jautājumā. Pat vairāk - Latvija var konsekventi iebilst (aicinot atlikt jautājuma izskatīšanu, līdz tiks pabeigtas Latvijas konsultācijas) pret jebkādām sankcijām vai piespiedu mehānismu ieviešanu no ES puses, ja šādi priekšlikumi tiks izteikti, piemēram, no Filipīnu puses.
Latvijas ārpolitika ir jābalsta uz pragmatiskiem argumentiem. Neatkarīgi no tā, kā nākotnē tiks atrisināts Dienvidķīnas jūras salu piederības jautājums, Ķīna ir ES nozīmīgākais tirdzniecības partneris un Ķīna perspektīvā var kļūt par svarīgāko Latvijas partneri tranzīta pakalpojumu nozarē.