Lai arī valsts budžets ir laimīgi sastādīts, pašreizējās finanšu, ekonomiskās un sociālās krīzes apstākļos tā ieņēmumu daļa ir skurstenī rakstīta – prognozes var pildīties, bet var arī nepildīties. Nepildīšanās priekšnoteikumi ir ekonomiskās rosības stagnācija, kuras dēļ samazinās un vēl samazināsies apgrozījums.
Valdības sociāli neatbildīgā politika ir vēl viens faktors, kas neļauj optimistiski raudzīties uz budžeta ieņēmumu daļas prognozēto pildīšanos, jo nodokļu maksātājiem zūd motivācija maksāt nodokļus – rodas vēlme legālos un nelegālos veidos izvairīties no maksāšanas.
Turklāt Valsts ieņēmumu dienesta (VID) spējas pilnvērtīgi strādāt ir vājinātas, jo tēriņu griešanas kampaņā milzu skaits VID darbinieku ir atlaisti un arī palikušajiem ir samazinātas algas.
Par spīti jau tāpat gana draudīgajai situācijai, finanšu ministrs Einars Repše ar saviem VID kadru politikas lēmumiem iespējamību, ka nodokļu ieņēmumu prognozes piepildīsies, tikai vēl vairāk mazina. Līdz šim visnotaļ sekmīgi savas pamatfunkcijas pildījušais VID tiek bez jēgas reorganizēts, notiek kadru pārbīdes un diezgan brutāla atbrīvošanās no darbiniekiem, kas E. Repšem nav politiski tīkami, kas iepriekš kādā nebūt veidā vērsušies pret Jauno laiku vai šīs partijas sponsoriem un ar šo partiju saistītiem amatvīriem.
Realizējot savas partejiskās un personiskās ambīcijas, E. Repše ir plašā frontē izvērsis represijas, kas tiek dēvētas par reorganizāciju, lai VID vadībā iedabūtu savus cilvēkus. Lai arī Ministru kabinets E. Repšes stumto VID reorganizāciju neatbalstīja un vairākiem ministriem pret to bija iebildumi, E. Repše lēmumu par reorganizācijas uzsākšanu parakstīja vienpersoniski, kas ir bezprecedenta gadījums jaunāko laiku vēsturē – nav redzēts, ka kāds ministrs tā vienkārši uzspļauj pārējo valdības locekļu viedoklim.
Reorganizācijas turpinājumā tika izjaukta līdzšinējā VID vadības struktūra – likvidēti līdzšinējo VID ģenerāldirektora vietnieku krēsli un radīti jauni – VID ģenerāldirektora vietnieka postenis muitas jomā, kas apvienots ar Muitas pārvaldes direktora amatu, kā arī VID ģenerāldirektora vietnieka postenis nodokļu jomā, kas apvienots ar Nodokļu uzskaites un piedziņas pārvaldes direktora amatu. Lai izskatītos daudzmaz glancēti, tika izsludināts konkurss uz šiem posteņiem, taču konkursa komisija tika izveidota atbilstīgi E. Repšes vēlmēm un pats E. Repše stājās tās priekšgalā. Līdzšinējais VID ģenerāldirektors Dzintars Jakāns, kam saskaņā ar likumu būtu jābūt kandidatūru ieteicējam, tika no amata atstādināts, pamatojoties uz kādām dīvainām disciplinārlietām, kuras E. Repše rosināja gan par savu rīkojumu nepildīšanu, gan par pildīšanu. Dz. Jakāna situācijā nav iespējams saprast, kas būtu jādara, lai Repšes kungs nedusmotos – jāpilda rīkojumi vai nav jāpilda?
Tagad ir zināms, kuri ir konkursa uzvarētāji. Muitas lietu VID ģenerāldirektora vietnieks būs Tālis Kravalis, kam ir pieredze viņam uzticētajā jomā. Taču ļoti interesanta pieredze ir jaunajam VID ģenerāldirektora vietniekam nodokļu jomā, zvērinātam advokātam Laurim Lejam. L. Leja līdz šim ir veiksmīgi darbojies pretējos ierakumos – strādājis pie tā, lai palīdzētu saviem klientiem samazināt maksājamo nodokļu apjomu. Savam brālim Robertam Lejam L. Leja ir palīdzējis reducēt viņam piestādītos nodokļu uzrēķinus no apmēram 300 tūkstošiem latu uz mazliet vairāk par 200 tūkstošiem. Interesanti, cik principiāli L. Leja rīkosies turpmāk attiecībā pret savu bijušo klientu un brāli vienlaikus, cik sirdīgi VID centīsies iekasēt no šā parādnieka pēc iespējas lielāku valstij pienākošos summu?
VID līdz šim ir centies savu tēlu veidot ne tikai kā nagu maukšanas kantori, bet arī kā servisa iestādi, kas nodokļu maksātājus ne tikai soda, bet arī tiem palīdz. Ar L. Lejas stāšanos amatā publisko attiecību stāsts par VID kā servisa iestādi var iegūt ironisku nokrāsu – dažam labam bijušajam klientam bijušais advokāts tik tiešām varēs sniegt visaugstākā līmeņa servisu un palīdzēt mazināt nodokļu nomaksu līdz minumumam.
Vēl L. Lejas kļūšanā par VID amatpersonu bažas raisa tas, ka L. Leja ir Ventspils tranzītbiznesa darboņa Oļega Stepanova advokāts – nevis vienkārši advokāts, bet viens no īpaši O. Stepanovam pietuvinātu personu svītas, kas apkalpo juridiskās vajadzības. Kāds gan varētu būt motīvs plaukstošam advokātam, kura pakalpojumus pērk bagāti klienti, pārsviesties uz valsts ierēdņa darbu? Iepriekšējā darbā L. Leja gan jau saņēma nopietnu naudu, kamēr VID apcirptā budžeta maizē viņam spīd pelnīt gaužu sīknaudu.
L. Leja ir arī tas pats eksperts, kura pakalpojumus E. Repše izmantoja tobrīd, kad viņam vajadzēja mazgāt baltu KNAB darbinieku Juri Jurašu – kad atklājās knabista interesantā sasaiste ar viņa tēva zirgu biznesam ņemto kredītu no aizdomīgas firmas. Bija amizanti, ka strīdā, ko parasti šādos gadījumos risina tiesā, slēdzienu deva E. Repšes paaicināts advokāts, bet Ģenerālprokuratūra beigās noraka lietu kā nekad nebijušu.
E. Repše uzticēja L. Lejam ne tikai indulgences pamatojuma rakstīšanu J. Jurašam, bet ņēma vērā arī viņa ieteiktos normatīvo aktu precizējumus, kā arī uzdeva Finanšu ministrijai un VID izveidot īpašu darba grupu, kurai jāģenerē idejas par to, kā mainīt likumus, lai līdzīgas problēmas Jaunā laika šefībā esošā KNAB darbiniekiem citreiz vairs nerastos.
Proti, ir pamats bažām, ka L. Lejas personā E. Repše sev pie labās rokas ir ieguvis izpildīgu kadru, kurš pretī nerunās un palīdzēs ministram kārtot gan politiskās, gan partijai pietuvināto personu privātā biznesa vajadzības.
Manevri un manipulācijas ar ģenerāldirektora vietnieku pārbīdēm notiek pie vēl dzīva ģenerāldirektora Dz. Jakāna, kurš gan ir atstādināts, taču formāli savu amatu joprojām nav zaudējis. Lai nomestu traucējošo Dz. Jakānu, E. Repše ir licis lietā visu iespējamo un neiespējamo savā rīcībā esošo politiskās varas arsenālu. Viens no Repšes bosinga instrumentiem bija komisija, kurai bija jāizskata disciplinārlieta par to, ka Dz. Jakāns atlaidis divus finanšu policistus, kurus pats E. Repše bija uzdevis Dz. Jakānam atlaist. Taču pārsteidzošā kārtā pavisam negaidīti šī komisija nav uzrakstījusi tādu slēdzienu, uz kādu bija cerējis E. Repše. Komisija ir konstatējusi, ka finanšu ministrs Dz. Jakānam ir uzdevis neizpildāmu rīkojumu.
Acīmredzot cilvēkiem nav cēlusies roka atbalstīt absolūtu absurdu pat tad, ja to paģērējis tāds smalks cilvēks kā pats finanšu ministrs.
Šī disciplinārlieta, uz kuru pamatojoties E. Repše sodīja Dz. Jakānu ar būtisku atvilkumu no algas un kurai pēc tam sekoja nākamā un vēl nākamā, bija par to, ka Dz. Jakāns nelikumīgi atlaidis finanšu policistus un tāpēc šos policistus pēc tam nācās atjaunot darbā, turklāt kompensējot viņiem nodarītos zaudējumus. Proti, Dz. Jakāns izpildīja E. Repšes uzdevumu, taču, pēc E. Repšes domām, nav izdarījis to pareizi. Taču kā tad būtu bijis pareizi? Varētu domāt, ka tad ir bijis kāds veids, kā šos policistus atlaist likumīgi. Ja šāds veids kaut kur dabā pastāv, tad šiem policistiem jau vairs nevajadzēja atrasties posteņos. Kāpēc tad E. Repše viņus nav atlaidis šoreiz likumīgā veidā?
Taču E. Repši tādi sīkumi maz uztrauc. E. Repšes moto ir griba: es tā gribu. Dažkārt šī griba triumfē, bet gadās jau arī, ka nesanāk.