Pēc ilgāka klusēšanas perioda, kurā ģenerālprokurors neko nevēstīja sabiedrībai, trešdien Jānis Maizītis atkal ir izteicies – intervijā Latvijas Radio izklāstījis savus uzskatus par daudzām, bet diemžēl ne visām šīs valsts tiesiskuma problēmām.
Tautās visspilgtāk aizgājusi viņa tēze par to, ka nav nepieciešama paraugprāva, kurā sodītu kādas amatpersonas, kas drūmās krīzes apstākļos šķērdējušas valsts naudu, izmaksājot prēmijas. Tas jāsaprot kā ģenerālprokurora iesaistīšanās polemikā ar valsts kontrolieri Ingunu Sudrabu, kura paudusi pretējo – kāda jauka paraugprāva derētu gan.
Visu cieņu Sudrabas kundzei un viņas veikumiem valsts iestāžu finanšu brīnumdarbu izvērtēšanā, taču izteikumi par paraugprāvu nudien skanēja tā mazliet dīvaini. Kāda tiesiskā valstī, kas nav staļiniski totalitāra, var būt paraugprāva? Paraugprāvas rīkoja pret ārstiem – indētājiem, trockistiem, spiegiem un tādā garā.
Maizītis pozicionējas kā rāmais pareiza un prātīga viedokļa paudējs, kas mūslaikos ir gandrīz vai drosme, jo neskan populāri. Liela daļa latvju zemes sabiedrības, kas dzīvo ne tikai bez izpriecām, bet nupat jau arī bez maizes, pašlaik labprāt noskatītos krāšņas izrādes, kurās pilsētas centrālajā laukumā tiek kārti, dedzināti un giljotinēti krīzes galvenie vainīgie, bet mazākie gariņi – budži un spekulanti – masveidā ielādēti lopu vagonos.
Taču Maizītis ne ar pušplēstu vārdu neieminējās par tādu mūslaikos aktuālu prokuratūras problēmu kā uzkrītoši daudzās zaudētās lietas. Viena daļa ir politiska pasūtījuma lietas, kurās jau sākumā saskatāms diezgan pašķidrs pamats reālu apsūdzību konstrukcijai. Paraugizgāšanās parauggrinbergu lietā laikam te ir visiem paraugiem paraugs. Lai gan tā jau nav vienīgā – paraugaplauziens bija arī Ģenerālprokuratūras sagudrotā krimināllieta pret Drošības policijas darbinieku Arni Indriksonu, kurš tika vainots kukuļņemšanā, spiegošanā Ventspils mēra Aivara Lemberga labā, bet beigās izrādījās, ka visi apvainojumi ir bleķis un fantāzijas.
Lai gan vārdos Maizītis ir pret paraugprāvām, Nirnbergas kara noziedznieku paraugprāvu vizuāli atgādina digitālgeita, kur uz apsūdzēto sola sasēdināta vai puse oranžās un vēl dažu citu krāsu elites. Taču arī šī lieta čākst ārā, jo prokuratūra jau ir paguvusi zaudēt tā saucamajā digitālajā lietā Nr. 2, kas bija krimināllieta pret šausmu noziedzniekiem – Digitālā radio un televīzijas centra (DRTC) likvidētājiem. Beigu galā visi likvidētāji tika attaisnoti, bet Lielajā Digitālajā Lietā Nr. 1 tagad pietrūks cietušā – DRTC. Un kā prokurori domā pierādīt kādu kaitējumu, ja neeksistē tas, kam kaitējums nodarīts? Turklāt prokuratūra pati redzēja, zināja, ka DRTC likvidācija iet uz priekšu pilnā gaitā, taču neko nedarīja – nogulēja.
Aizraujoties politiskos procesos, milzīgus resursus koncentrējot politizēti tendenciozajai Lemberga vajāšanai vai arī kļūstot par Jaunā laika karakalpiem krusta gājienā pret Tautas partiju, prokuratūra noguļ un izgāž arī tādas lietas, kur darīšana ar tiešām sašmucējušamies, apzagušamies personāžiem, bet kuru kalibrs neatbilst izmantošanai lielās politikas spēlēs. Nesanāk laika, ne arī rūpības savākt gana pierādījumu, kvalitatīvi izmeklēt.
Bet, ja jau Maizītis par šo tēmu nerunā, tad iznāk, ka viss ir kārtībā, – tas ir tā normāli, ka prokurori zaudē vienu spēli pēc otras. Hokejā un futbolā tādos gadījumos runā par trenera atbilstību ieņemamajam amatam...
Vēl ir tāds jautājums – par vāji vai tendenciozi strādājušo prokuroru atbildību. Izgāztās politizētās vāvuļošanas lietas taču maksā milzu naudu – tukšgaitā tiek darbinātas tiesas, iesaistītās puses ir spiestas algot advokātus, arī pašu prokuroru darba sviedri izpil bezjēgā, nevis reālās noziedzības apkarošanai. Taču nevienam par to nekas nav, neviens prokurors par savu brāķdarbu neatbild – ne materiāli, ne arī ar amata krēslu. Visi kaunpilnie un kaunpilnākie izgāzēji turpina prokurorēt, it kā nekas nebūtu noticis, un pat gozējas prokuroru topa augšgalā krāsainajā žurnālā Klubs. Tas savukārt nevar neradīt viņos visatļautības izjūtu. Turklāt Latvijas likumos ir tāds defekts, ka nav kādas neatkarīgas institūcijas, kur no prokuroru patvaļas cietušajiem sūdzēties. Kā dzimtbūšanas laikos zemnieku sūdzības par baroniem nonāca pie šiem pašiem baroniem, tā tagad sūdzību par prokuroru var iesniegt tikai augstākstāvošam prokuroram, kas automātiski nozīmē, ka atbilde būs atrakstīšanās un mundiera goda piesegšana.
Ir labi, ka ģenerālprokurors vārdiski neatbalsta tiesiskai valstij neatbilstīgu ideju rīkot paraugprāvas, taču nav labi, ka Ģenerālprokuratūras reālie darbi diez cik tiesiski neizskatās.