Čempions cietumā
Saeimas deputāts Artis Rasmanis (ZZS) ir pieckārtējs pasaules čempions motokrosā blakusvāģu klasē. 1997., 1998., 2000., 2001. un 2002. gadā kā Kristera Serģa kantētājs viņš ir izcīnījis zelta medaļu. 1999. gadā tika izcīnīta otrā vieta. Pasaules vēsturē ir tikai vēl viens kantētājs, šveicietis Andreass Hisers, kurš tāpat spējis piecas reizes kāpt uz visaugstākā pjedestāla pakāpiena. Rasmanis ir Latvijas lepnums, viņa sporta panākumi ir fenomenāli.
Beidzot sportista karjeru, viņš uzsāka uzņēmējdarbību un šo to sasniedza arī šajā jomā - firma Rasmanis&Dankers ir Cēsīs pazīstams darba devējs un nodokļu maksātājs. Bet tavu nelaimi! Un šajā vietā žēli jānovaidas... Vajadzēja tam Rasmanim ieķēpāties vēl arī politikā? Ir sanācis līdzīgi kā padomju laika anekdotē ar krievu valodas vārdu spēli, kur vārds «iestāties» skan tāpat kā «iekāpt». Vakar iestājās partijā, šodien iekāpa kakā.
Būdams sabiedriski aktīvs, Rasmanis 2005. gadā no Tautas partijas saraksta kļuva par Cēsu domes deputātu, vienbrīd bija arī Cēsu novada deputāts, bet tagad viņš ir Saeimas deputāts no ZZS. Rasmanis reti zīmējas medijos un kāpj tribīnē, tāpēc droši vien liela daļa sabiedrības pat nezina, ka viņš ir deputāts, tomēr viņš godprātīgi piedalās parlamenta smagajā rutīnas darbā, strādā pie normatīvo aktu radīšanas vairākās komisijās. Iesaistīšanās politikā acīmredzami traucē, ne palīdz viņa radītajam uzņēmumam, kas nodarbojas arī ar tādiem pakalpojumiem, kur iznāk pretendēt uz pašvaldības iepirkumiem. Tur iznāk balansēt uz likuma pārkāpuma robežas, jo pastāv dažādi ierobežojumi amatpersonām, lai novērstu interešu konfliktu. 2015. gadā viņš jau ieķēpājās ķezā - Rasmanim daļēji piederošais uzņēmums Rasmanis&Dankers bija noslēdzis līgumu ar AS Latvijas Valsts meži par pakalpojumu sniegšanu vairāk nekā 47 000 eiro apmērā. Savukārt uzņēmuma līgumi ar Pārgaujas pašvaldību paredzēja pakalpojumu sniegšanu gandrīz 58 000 eiro apmērā. Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs (KNAB) te saskatīja interešu konfliktā noteikto komercdarbības ierobežojumu pārkāpumu un lūdza Saeimu izdot Rasmani administratīvai sodīšanai. Rasmanis nepretojās un pats lūdza viņu izdot, un saņēma naudas sodu.
Taču tagad atkārtojas atkal kaut kas līdzīgs. KNAB ir konstatējis, ka uzņēmums, kurā Rasmanim pieder puse kapitāldaļu, ir uzvarējis konkursā par ielu tīrīšanu Cēsīs. Pagaidām gan līgums nav noslēgts, jo iepirkuma konkursa rezultāti ir apstrīdēti. Šoreiz Rasmanis tā kā spurojas pretī. Rasmanis norāda uz interešu konflikta novēršanas likuma pantu, ka, ja pasūtījums iegūts atklātā konkursā, tad arī amatpersonas drīkst saņemt publiskus pasūtījumus. Tiesa gan, te ir tāda nelaime, ka Satversmes 32. pants teic, ka Saeimas locekļi nevar saņemt valsts pasūtījumus un koncesijas. Strīdēties, protams, var un varbūt arī vajag, taču diezin vai tur var sanākt kas labs, jo Satversme ir augstāks normatīvais akts nekā likumi. Diezgan jau absurdi - sanāk tā, ka Saeimas deputāti nedrīkst, bet tādas amatpersonas kā, piemēram, kaut vai pats KNAB priekšnieks drīkst.
Par interešu konflikta likuma pārkāpšanu draud arī kriminālatbildība - pat pieci gadi cietumā. Tātad Rasmaņa dzīves stāsts var izvērsties tāds: piecas zelta medaļas kā sportistam un pieci gadi cietumā kā šaušalīgam noziedzniekam. Bet par Triju Zvaigžņu ordeni, kas viņam piešķirts, varētu iemaukt kādus trīs miljonus eiro naudas sodu.
Tiesa gan, lai tiktu cietumā, Rasmanim vajag būt nodarījušam būtisku kaitējumu. Kur tur sanāk kaitējums un cik tas liels? Un kam kaitējums?
No vienas puses, var, aiz matiem pievelkot, teikt, ka kaitējums ir morālisks - Saeimai, valstij un tautai ar to, ka deputāts tik nešķīsti darbojies vienlaikus gan kā deputāts, gan kā pašvaldības pasūtījuma saņēmējs. No otras puses, visa šī situācija pati par sevi ir kaitējums valstij, tai ir stindzinošs efekts. Rasmaņa piemērā spilgti redzams, ka nevajag, nevajag saprātīgiem cilvēkiem iesaistīties politikā. Tur vieta ir tikai tādiem, kam nav uzņēmības, kas prot vāvuļot tukšu un kam nav arī uzņēmīgu radinieku. Tas veicina negatīvu atlasi, nepatiku pret politiku kā tādu, aizvien vairāk noplicina parlamenta kadrus. No vienas puses, interešu konflikts tik tiešām nav nekas labs - nekur nederētu, ja amatpersonas sāktu bez aiztures pašas sev piešķirt valsts pasūtījumus. Taču, no otras puses, kaut kas nav īsti līdz galam sakārtots - nav normāli, ja cilvēkam, kas grib iesaistīties politikā, obligāti jābūt nabagam vai jānoskatās, kā viņa radītais bizness iet bankrotā, kamēr viņš sēž Saeimas plenārsēdē un grauž nagus.
Bet tikmēr aiz okeāna pašā demokrātijas, caurspīdības un ētikas citadelē pa visaugstākās pasaules politikas trasēm drasē multimiljardieris Donalds Tramps, kurš lems likumus, bet viņa biznesa megaimpēriju vadīs viņa bērni. Bet tas jau ir cits stāsts...