Mieramikas gads

Sestdien aprit gads, kopš par Ministru prezidentu kļuva Māris Kučinskis (ZZS). Šā gada laikā premjeram darbā ir bijušas mainīgas sekmes. Ir izdevies puslīdz saliedēt valdību, lai tā strādā kā komanda un ministri nesper zem galda cits citam pa potītēm. Kučinskis kā mieramika prot novērst kašķus un savaldīties pats. Jo triju partiju koalīcija nav nekāda vienkāršā lieta – katra partija ir ar savām ambīcijām un vēlmi pavilkt deķīti uz savu pusi.

Katra partija - gan Vienotība, gan Nacionālā apvienība, gan ZZS - ir deleģējusi uz valdību gandrīz vai savus labākos kadru resursus. Taču tik un tā kaut kā fatāli valdība palaikam ieķēpājas kādā ķezā, no kurām pati traģikomiskākā bija decembra ņemšanās ap mikrouzņēmumu nodokli un minimālajām sociālajām iemaksām. Pašā pēdējā brīdī premjeram nācās glābt pasākumu un pretēji savam solījumam, ka nekādus nodokļus necels, pacelt mikrouzņēmumu nodokli no 9% uz 12% un 15% atkarībā no uzņēmuma apgrozījuma. Bet minimālās sociālās iemaksas vēl netiek paģērētas obligāti. Pie šā lēmuma valdība nonāca caur ērkšķiem, radot par sevi iespaidu kā par haotisku un nekonsekventu.

Iepriekš arī izglītības ministrs Kārlis Šadurskis (Vienotība), kurš ne jau pirmo dienu ir ar pīpi uz skolu jumta, ieberzās ar skolotāju jaunajām algām. Mācību gads jau bija sācies, bet skolotāji dzīvoja stresā un neziņā. Daudziem ļaunās nojausmas piepildījās, jo reformas rezultātā viņu alga pat samazinājās. Valdības kļūdas aprēķinos rodas no dialoga trūkuma ar sabiedrību, no nezināšanas, kā patiesībā dzīvo cilvēki. Jo nepietiek skatīties makroekonomiskos ciparus un sociologu aptauju skaitļus. Ne vienmēr tie sniedz patiesu ainu par realitāti.

Nevar vēl zināt, kā sekmēsies ar veselības reformām, kas ir ministres Andas Čakšas (ZZS) izaicinājums. Divās dekādēs lieta ir dziļi ielaista.

Šā gada budžets tika pieņemts bez valdības laivas šūpošanās. Tur, protams, arī nebija bez dīvainībām, jo nav saprotams, kāpēc Saeimai budžets bija jāpieņem naktī. Kopā ar budžeta pieņemšanu izglītības likumā tika iebāzti tā saucamie lojalitātes grozījumi, lai izglītības resoram ļautu atbrīvoties no skolotājiem, kas nepareizi vai nepatriotiski kulsta mēli. Tā ir nelāga tendence - taisīt valsti policejiskāku. Lai gan visas valdošās partijas sevi sauc par labējām, ir manāma valdības tendence vairāk regulēt, valstiski jaukties cilvēku dzīvē un ekonomikas procesos.

Aizvadītais gads pasaulē iezīmējās kā varens visādu veidu populistu uzvaras gads - britu Brexit, amerikāņu Donalds Tramps. Latvijas valdību gan vismaz pagaidām kādi vareni un spoži populisti neapdraud. Pašlaik nav tāda ēnu kabineta, par kuru tauta noelstos sajūsmā: «Jā, mēs gribam šos, bet vecie lai iet sēnēs!» Tas vienlaikus ir labi, jo ļauj valdībai strādāt, bet ir arī slikti, jo nejūt konkurentu elpu pakausī un var izlaisties.

Kučinska valdības īstais laiks ir vēl tikai priekšā, un tai sevi jāparāda šajā, otrajā gadā. Un tur priekšā ir viena smaga dilemma - nodokļu politika. Nevar dzīvot pa vecam ar veco piegājienu, bet arī ko jaunu ir ļoti grūti ieviest. Nekas tā nekaitina biznesu un investorus kā mētāšanās ar nodokļu likumiem, neprognozēta nodokļu paaugstināšana. Tajā pašā laikā naudas budžetā trūkst un trūks, sociālais budžets ruks, nevienlīdzība joprojām ir diezgan nepieklājīgā līmenī, kas prasītu tā kā lēmumus par nodokļu progresivitātes ieviešanu. Bet tad atkal jāatduras pret Latvijas interesi piesaistīt investorus. Ja notiks kādas straujas izmaiņas un nodokļu paaugstināšana, tad investori dosies uz Igauniju. Kā var noprast, Ekonomikas ministrijā pie šiem jautājumiem ļoti sparīgi strādā, un ar lielu interesi gaidām, ko speciālisti spēs šopavasar piedāvāt. Bet vismaz janvārī un pusi no februāra politiskā vide ir dzīvojusi laimīgā atslābumā, jo smagās nodokļu problēmas ir izdevies atlikt un nolikt malā. Taču no tām nekur aizbēgt nevarēs. Milzīgs daudzums ļaužu (tiek lēsts, ka pat 300 000) nemaksā sociālajā budžetā neko, un tā ir problēma.

Šā gada budžets ir balstīts uz diezgan optimistiskām prognozēm - ka ekonomikas pieaugums būs 3,5%. Nav gan īsti pamata būt tik cerīgiem. Te laikam valdībai ir azotē «slepenais ierocis» - ja arī nebūs objektīva ekonomikas pieauguma, budžetu pildīs ar labāku nodokļu iekasēšanu un pelēkās ekonomikas apkarošanu.

Ar to labāko iekasēšanu arī ir riski - Valsts ieņēmumu dienesta skarbais cirvis var skart ne tikai blēžus, bet arī mazus uzņēmējiņus, kas knapi velk dzīvību. Jūtot uz savas ādas valsts presingu, viņi var mest pie malas legālu biznesu un doties uz vēl nebreksitējušo Angliju vai no puspelēkas ekonomikas pāriet pavisam uz pagrīdi.

Vienu gadu valdībai ir izdevies kā nebūt pa celmiem nolauzt. Taču otrajā gadā gribētos sagaidīt kaut ko skaistāku un jēdzīgāku.