Reemigrācijas skrīnings
Divpadsmit seniores 26. martā ar plakātiem rokās mēģināja pievērst uzmanību tam, ka mūsu valstī pastāv vecuma ierobežojumi bezmaksas vēža skrīninga saņemšanai. Kārtība pašlaik ir tāda, ka dzemdes kakla un krūts vēža pārbaužu veikšanai Nacionālais veselības dienests izsūta uzaicinājuma vēstules. Uzaicinājums dzemdes kakla pārbaudei tiek nosūtīts sievietēm vecumā no 25 līdz 67 gadiem, savukārt krūts vēža pārbaudei ar mamogrāfijas metodi sievietēm vecumā no 50 līdz 68 gadiem.
Tas gluži pamatoti rada jautājumus un mazliet tā kā sašutumu. Kāds tad iznāk valdības vēstījums tautai? Iznāk, ka, ja jūs, cienījamās sievietes, esat 67 un 68 gadu vecumā, tad, lai nu tā būtu, par valsts naudu jūs pārbaudīs bez maksas. Ja esat nodzīvojušas ilgāk, tad valsts par jums nemaksās un varat sprāgt nost, jūs esat nasta uz veselības budžeta kakla, jums jau tāpat valsts maksā pensijas. Kādu vēl skrīningu gribat? Ir pienācis laiks taisīties uz aizsauli jeb «labs pensionārs ir beigts pensionārs», kā to rūgti definē viena no piketa aktīvistēm, biedrības Par taisnīgumu un atklātību valdes priekšsēdētāja Astrīda Babāne.
Nevar teikt, ka valdība un ministrijas nekomunicē. Komunicē. Veselības ministrija vecuma ierobežojumu bezmaksas vēža pārbaudēm skaidro tā, ka šo lietu vērtējušas visas dakteru asociācijas un atzinušas par pareizu esam, arī Eiropas Komisija ieteikusi sieviešu krūtis un dzemdes pārbaudīt tieši šādā vecumā. Turklāt arī citās Eiropas valstīs, piemēram, Lietuvā, Beļģijā, Dānijā, Somijā, Vācijā, Itālijā, Luksemburgā, Slovēnijā un Spānijā, organizētā krūts vēža skrīnings tiek veikts sievietēm šajā vecumā.
Ja jau Vācijā un Luksemburgā arī ir tāpat, tad tur vispār nav ko pīkstēt, un sievietes, kas prasa viņas nediskriminēt vecuma dēļ, ir nekompetentas un nav galvā ņemamas. Turklāt lielākā daļa deputātu un ministru ir vīrieši un viņiem nav dzemdes, līdz ar to viņi uzticas Eiropas Komisijai, nevis kaut kādām piketētājām uz ielas. Ja Jēkaba ielā sapulcētos 1200 piketētāju, tad varbūt viņās ieklausītos, bet 12 lai iet atslābt.
Dānijā, Somijā, Vācijā un Luksemburgā pensionārēm gan ir pagrūti izsūtīt uzaicinājumus apmeklēt dakterus, jo ziemā tie jāsūta uz Kanāriju, Maldivu un Karību jūras salām, kur viņām ir īpašumi vai atpūta. Ja viņas grib skrīningot savas krūtis, viņām nav problēmu arī samaksāt. Savukārt mūsējās lielākoties saņem tādas pensijas, ka pilnvērtīgi pārbaudīt savu veselību būtu apmēram tas pats, kas gada iztikas budžets.
Bet nu, kā ir tā, ir. Laikam jau valstij bezmaksas skrīnigam trūkst naudas. Un, ja trūkst naudas, tad naudas nav. Jāpriecājas, ka vispār ir kaut kādas vecuma grupas, kurām skrīnings tomēr ir par velti.
Visvairāk jāpriecājas, ka nav jau tā, ka valstī nemaz nebūtu naudas. Ir vietas, kur naudas ir pārpārēm. Piemēram, Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijā (VARAM) naudas ir tik nenormāli daudz, ka tur vienkārši vairs nesaprot, kā no tās atbrīvoties, kur to grūst. Varētu mest podā, bet tad aizsprostotos kanalizācija, varētu sadedzināt, bet tad ļaudis domātu, ka atkal deg zviedru plastmasa un riepas, un bruktu virsū VARAM. Tāpēc šajā ministrijā ir tapis jauns plāns reemigrācijas veicināšanai. Reģionos ministrija algošot konsultantus, kas visvisādi sniegšot informāciju reemigrantiem, kur viņi var dabūt darbu, kur dzīvokli un kā stāties attiecībās ar varas iestādēm, lai laimīgi atgrieztos savas tēvu zemes birztalās. Vēl bezjēdzīgāku pasākumu grūti iedomāties, jo, ja kādam no vairāk nekā 300 tūkstošiem svešumā mītošo latvju tiešām uznāk nostalģija pēc dzimtenes un viņi ir gatavi atkal strādāt 16 stundas dienā par 400 eiro mēnesī pirms nodokļiem, viņi gan jau kaut kā paši var atvērt internetā sludinājumu portālus un apskatīties, ko Latvija viņiem sola. Krūts un dzemdes skrīningu šeit pēc 67 gadiem nesola, bet pilnīgi garantēti ir tas, ka šeit nebūs garlaicīgi. Var mēģināt izdzīvot ar algu, kas ir vismaz četras reizes mazāka nekā par to pašu darbu Vācijā vai Anglijā, izbaudīt sociālu neaizsargātību, neziņu par to, vai vecumdienās vispār būs ko ēst. Neuzņēmīgie darba ņēmēji šeit dabūs darba devēju necieņu pret sevi, atbaidošus, neveselīgus un bīstamus darba apstākļus. Uzņēmīgie atkal redzēs, ka bizness nerentējas, ja labajiem strādniekiem nemaksās aploksnēs.
Nu labi, šādu ainu zīmēt ir mazliet pārspīlēti - var jau arī Latvijā kulties krējuma burkā un sakult tik daudz sviesta, lai nenoslīktu. Nav jau nekāda paradīze tās ārzemes, un arī tur ir skarbi jācīnās par savu vietu zem saules. Bet nu pilnīgi neadekvāti ir tādi reemigrācijas plāni. Neviens eirocents tur neatmaksājas. Neviens, kas labi iekārtojies ārzemēs, nebrauks atpakaļ, šāda plāna saukts. Vai tad nepietiek, ka Ekonomikas ministrijā reemigrācijas plāns jau bija un bezjēdzīgi tika iztērēta nauda? 2014. gadā reemigrācijas atbalsta pasākumu īstenošanai papildus valsts budžetā tika piešķirti 276 300 eiro, 2015. gadam - 602 600 eiro un 2016. gadam - 596 400 eiro. Vai tad vēl par maz ir naudas izķēzīts?
Tad labāk būtu izdalījuši šo naudu katram potenciālajam emigrētājam, lai nopērk maizi un bērnam bonbongas. Vai arī valdībā pārvirzījuši naudu no VARAM uz Veselības ministriju vēža profilaksei. Tas tad būtu daudz vairāk reemigrāciju veicinoši.