Labila valdība nejauša premjera vadībā

Premjera amata kandidāts Krišjānis Kariņš (Jaunā Vienotība (JV)) šodien solījis prezentēt un komentēt savas topošās valdības deklarāciju, taču uzreiz jau var paredzēt, ka šis būs papīrs, kas būs uzrakstīts priekš kaķiem. Ne nu politiķi vēlāk to vairs pārlasīs, ne galvā ņems, ne atcerēsies. Savus priekšvēlēšanu solījumus jaunās valdošās koalīcijas locekļi vairs neatminas, tad kāpēc lai viņi atmiņā ilgi glabātu deklarāciju? Nav jau arī nekādas tādas lielas, skaistas idejas, kas varētu vienot visas piecas valdību veidojošās partijas. Ja nu vienīgi alkatība. Bet to jau deklarācijā nevar rakstīt.

Premjers Kariņš vismaz savā sākotnējā darbības posmā nevar būt tāds līderis, kurš varētu vadīt valdību kā vienotu komandu. Varbūt vēlāk, bet ne tagad. Kariņš par premjeru kļūst nevis tāpēc, ka viņam būtu liela autoritāte politiskajā vidē, bet apstākļu sagadīšanās dēļ. Soltleiksitijas ziemas olimpiādē 2002. gadā šorttreka finālā četri galvenie favorīti tik aizrautīgi cīnījās par medaļām, ka uzskrēja cits citam virsū un visi nogāzās uz ledus, bet visvājākais sportists, austrālietis Stīvens Bredberijs, kurš bija bezcerīgi slidojis visiem aiz muguras, piepeši palika trasē viens pats un šķērsoja finiša līniju, kļūstot par olimpisko čempionu. Ar Kariņu pašlaik ir tieši tas pats - kamēr lielie puikas kāvās, visjaunākais un mazākais puika tika iecelts par skautu pulciņa vadītāju. Taču tas nenozīmē, ka tāpēc viņam ir muskuļi un kāds viņam klausīs. Katra partija kops savu iekaroto ietekmes areālu - tās ministrijas un nozares, kuras ir izdevies ieņemt sīvā cīņā pret pārējām partijām un aiz kulisēm notikušās sponsoru vienošanās rezultātā. Šī neredzamajā frontē notikusī vienošanās gan būs diezgan labila, jo pastāv jautājumi, kuros kompromiss nav iespējams. Piemēram, kvēlie solītāji apkarot azartspēles sēdēs pie viena valdības galda ar azartspēļu lobijiem, kas spēļu zāļu likvidēšanu sabotēs.

KPV LV solīja jau šā gada 1. jūlijā pārtraukt elektroenerģijas obligātās iepirkuma komponentes (OIK) mehānismu. Par ekonomikas ministru grasās kļūt KPV LV pārstāvis Didzis Šmits. Viņš tagad it kā varētu ķerties klāt solījuma pildīšanai. Taču pat zirgam skaidrs, ka nekāds OIK mehānisms 1. jūlijā netiks pārtraukts, jo OIK shēmu konstruktori sēž turpat tajā pašā valdībā, kur Šmits. Sapņi ir viena skaista lieta, taču tie sašķīst pret realitātes auksto sienu. Pasteidzoties ar OIK demontāžu, var iekrist vēl dziļākās lamatās - jādomā, ka virkne juristu jau berzē rokas un gara acīm skaita naudu, ko viņi nopelnīs, tiesājoties no OIK pelnošo uzņēmēju labā.

Kariņa valdības prioritāšu sarakstā būs pašvaldību reforma, jo visām partijām šķiet, ka šī būs tēma, kas ļaus gari un plaši iznesties, kvēli diskutēt, bet ne tik nikni, lai tamdēļ salamātos pavisam. Taču pagaidām šīs reformas aprises ir ļoti miglā tītas kā tālas noskaņas zilā vakarā, kā ilgas pēc kaut kā cēla, nezināma. Katrai partijai ir atšķirīgs redzējums - kaut kādas divu līmeņu pašvaldības, pašvaldību skaita samazināšana, Pierīgas pievienošana Rīgai un tādā garā. Ar «pašvaldību reformu» viena daļa politiķu saprot pašvaldību lomas samazināšanu, spēles noteikumu izmainīšanu tādā veidā, lai jau nākamajās pašvaldību vēlēšanās gūtu priekšrocības pret pašlaik pašvaldībās valdošajiem politiskajiem konkurentiem. Ko pašvaldību reforma dos valstij? Vai no tās būs labāka dzīve tālajos laukos, kur čurn pamestas viensētas?

Par vienu daļu no nozarēm nav pamata lielām bažām, ka tur varētu tikt darīts kas neprātīgi destruktīvs ar negaidīti revolucionāriem pavērsieniem. Aizsardzības un ārlietu ministri braukās pa ārzemēm un Latvijā ieradīsies īslaicīgās vizītēs, zemkopību, veselību, finanses kūrēs cilvēki ar pieredzi. Taču ir starp piecām jauno koalīciju veidojošajām partijām tāda partija, no kuras gaidāmi debesu brīnumi. JKP savus 16 mandātus ir iekarojusi, nežēlīgi krāpjot elektorātu, patoloģiski melojot, uzkurinot publiku uz naida runām. Maz cerību, ka «jēkāpisti» darbosies konstruktīvi. Droši vien jaunais satiksmes ministrs Tālis Linkaits no JKP cirtīs galvas nozares iestāžu un valsts kapitālsabiedrību vadītājiem, iespējams, apturēs kādus nozīmīgus projektus. Bet nākamais tieslietu ministrs Jānis Bordāns jau grasās populistiski likvidēt deputātu imunitāti. Nav jau pirmā reize, kad mūsdienu salīdzinoši vājizglītotie politiķi uzskata, ka ir pārāki par Satversmes tēviem un var pamatlikumā visu ko svītrot un ķēpāt iekšā.

Ir vēl kāda nianse, kas ietekmēs daļas sabiedrības attieksmi pret topošo valdību. Kariņš krievu presi nelasa, tāpēc varbūt nezina, ar kādu zosādu viņu uztver Latvijas krievu etniskā grupa. Savulaik intervijā žurnālam Playboy viņš iepļāpāja, ka Latvijas krievu bērnus vajag asimilēt. Ko tādu neatļaujas pat lielākie NA nacionālisti. Tas gan bija pirms sešiem gadiem. Jācer, ka vēlāk topošais premjers ir daudz mācījies un blēņas vairs nerunās un nedarīs.