Valsts prezidents Valdis Zatlers 28. maijā izdeva rīkojumu par rosināšanu atlaist Saeimu, pamatojoties uz Satversmes 48. pantu, kas viņam šādas tiesības tiešām dod.
Taču Satversme nav domāta tam, lai no tās rautu ārā kādu vienu pantu bez konteksta ar visu valsts pamatlikumu. Tad jau pilnīgi pietiktu, ja Satversmes tēvi būtu uzrakstījuši 1. pantu «Latvija ir neatkarīga demokrātiska republika» un tālāk nebūtu bilduši ne vārda.
Pēc 48. panta nāk 49. un 50. pants un tā tālāk.
Saskaņā ar 53. pantu Valsts prezidents politisko atbildību nenes, tomēr 50. pantā, un tā ir vienīgā vieta Satversmē, rakstīts, kāda ir viņa atbildība gadījumā, ja viņš ierosinājis Saeimas atlaišanu, bet tauta referendumā Saeimu neatlaiž: «Ja tautas nobalsošanā vairāk nekā puse no nodotām balsīm izsakās pret Saeimas atlaišanu, tad Valsts prezidents uzskatāms par atlaistu un Saeima ievēlē jaunu Valsts prezidentu uz atlaistā prezidenta atlikušo pilnvaru laiku.»
Protams, pašreizējos politiskajos apstākļos iespēja, ka referendumā vairākums varētu balsot par Saeimas neatlaišanu, ir tikai teorētiska, taču iedomāsimies, kas notiktu, ja nu gadījumā Latvijas pilsoņi tautas nobalsošanas dienā pamostos ar kvēlu mīlu sirdī pret Saeimu un lielā pulkā ietu dziedādami nobalsot pret tās atlaišanu. Kurš tādā gadījumā uzskatāms par atlaistu? Satversmē nav teikts ne Valdis Zatlers, ne Andris Bērziņš, Satversmē teikts, ka Valsts prezidents. Tātad sanāk, ka Valdis Zatlers kā kādā kāršu spēlē ir licis visu naudu uz visu banku, zaudējis to, taču tā nemaz nav bijusi viņa nauda. Vai par Zatlera rīcību jāatbild Bērziņam? Zatlers, izdodams savu slaveno rīkojumu, ir labi zinājis, ka nepārvēlēšanas gadījumā viņš nekādu atbildību nenesīs, no kā var izsecināt, ka prezidenta rīcība laikam jau nav bijusi īsti konstitucionāla, nav bijusi juridiski saprātīga. Tēlaini izsakoties, viņš ir izlasījis Satversmi līdz 48. pantam, bet tālāk nav ticis.
Nebūtu slikti, ja šis jautājums kādā nebūt veidā pēc politiķu vai juristu sūdzības nonāktu līdz Satversmes tiesai. Šī nu ir reize, kad augsti kvalificētu konstitucionālo tiesību ekspertu diskusijā vajadzētu rast skaidrību, vai prezidenta rīkojums atbilst Satversmei, vai nē. Neatkarīgi no sprieduma un pat, ja tiktu nolemts, ka Zatlera rīkojums atbilst konstitūcijai, tā būtu ārkārtīgi svarīga juridiskā prakse: izskaidrot, kā tas nākas, ka prezidents var piemērot 48. pantu, izvairoties no 50. panta sankcijām.
Tikpat interesants jautājums ir, vai jaunievēlētais Valsts prezidents Bērziņš var atcelt Zatlera rīkojumu un pagriezt filmas lenti atpakaļ – tautas nobalsošana tad netiek rīkota, tiek ietaupīta prāva naudas summa, vecā Saeima dzīvo vēl ilgi un laimīgi līdz sirmam savu pilnvaru beigu laikam.
Daudzi politologi saka, ka tas nav iespējams. Ir gan iespējams! Pēc tā, ko 28. maijā ir izdarījis Zatlers, iespējams ir viss.
Cita lieta, ka Bērziņam, protams, bija jāizsver visi par un pret un, pirms atcelt Zatlera rīkojumu, bija jāvērtē, vai ir vērts mēģināt šo Saeimu glābt. Diezcik populāra tā nav, daudz ļaužu jau ir noskaņojušies uz referendumu, dažas partijas jau pilnā sparā uzsākušas ārkārtas priekšvēlēšanu kampaņu, Centrālā vēlēšanu komisija jau drukā nobalsošanas zīmes – ko tad nu tur vairs. Bērziņš izsvēra un pateica, ka Zatlera rīkojumu neatcels. Taču varēja atcelt, ja būtu gribējis.
Šā vai tā arī Bērziņam būtu svarīgi zināt, vai viņa priekštecis ir rīkojies konstitucionāli un vai sankcijas, ko paredz 50. pants, tagad neattiecas uz viņu.
Uz šiem jautājumiem atbildi nevar sniegt ne avīze, ne televizors, ne interneta portālu anonīmie komentētāji, ne protestētāji pie parlamenta, lai cik daudz viņu būtu, jo pūļa emocijas nerada tiesiskumu. Uz jautājumu, vai Bērziņš nepārmanto Zatlera atbildību, prezidenta institūcijai pietuvinātie juristi ir pauduši, ka nē. Droši vien tā tas ir, tomēr arī viņu interpretācija ir tikai interpretācija, viedoklis. Vienīgā instance, kas patiešām varētu salikt pa plauktiem šos būtiskos jautājumus, tomēr ir Satversmes tiesa.