ASV prezidents Baraks Obama svētdienas vakarā paziņoja, ka Kongresa demokrātu un republikāņu līderi ir panākuši vienošanos par ASV valsts parāda griestu paaugstināšanu, lai novērstu vēsturē pirmo ASV maksātnespēju.
Tātad pasaule uz kādu brīdi var vēl atslābt un šodien vēl nesāksies 1929. gada rudens melnās ceturtdienas, melnās otrdienas un Lielās depresijas atkārtojums, kas mūsdienās, protams, būtu ar vēl daudz postošākām sekām. Mūsdienās sērgai nevajag mēnešus, lai izplatītos – pa telekomunikāciju vadiem un caur satelītiem tā pie mūsu namdurvīm klauvētu uzreiz.
Politiķu vienošanās nozīmē, ka spekulāciju burbulim tiks atrasts vēl mazliet vietas, kur plesties, lai tas neplīstu tagad. Bet nepaies ilgs laiks, kad tas atkal būs piepūties, lai atkal grasītos plīst. To apzinoties, republikāņi, kas cer vinnēt prezidenta vēlēšanās, gribēja uzgrūst depresijas sākumu Obamas valdīšanas laikam. Paši pēc tam nāktu kā glābēji un vilcēji ārā no bedres. Tomēr situācija ir tik nopietna, ka abām partijām nācās vienoties, jo īslaicīgais defolts visticamāk kļūtu neprognozējams un nevadāms.
Metode, ar kādu operē valdība, pēc būtības ir finanšu un grāmatvedības triki. Valsts kārtējo reizi izlaidīs obligācijas un pārņems savā bilancē daļu tā saucamo toksisko aktīvu, kas atkal jau draud uzspridzināt biržas. Šī metode nostrādāja jau iepriekš, nobremzējot to procesu, ko Latvijā mīļi dēvē par dižķibeli un kurā pieņemts vainot Aigaru Kalvīti. Tagad paralēli vēl domāts būtiski samazināt valsts pārvaldes izdevumus. Arī šim procesam ir Latvijas analogs: Valda Dombrovska slavenā fiskālā konsolidācija, zem kuras vaid darbu zaudējušie un mazākas algas pelnošie latvju ierēdņi, skolotāji, mediķi, policisti. Tātad arī Ameriku šur tur gaida grieķveidīgi jeb mūszemes ļaudīm pazīstamāki 13. janvārveidīgi ļaužu satraukuma izpaudumi, taču ar tādiem šajā valstī allaž ir prasts tikt galā – noliktavās gan jau ir pietiekams daudzums asaru gāzes.
Tomēr problēmas Amerikai un visai pasaulei ir un paliks. Vērtspapīri patiesībā ir tukšpapīri, jo biržās notiek tirgošanās ar tukšu gaisu, kurai reālā ekonomika līdzi nekādi netiek. Ko īsti darīt – to nezina neviens.
Pat slavenais akciju spekulants Džordžs Soross, kuram allaž ir piemitusi izcila oža, ir likvidējis savu investīciju fondu un turpmāk darbosies tikai ar savu naudu. Bet viņš taču allaž ir spējis prognozēt notikumu gaitu, bieži šo notikumu gaitu pats ir veidojis, lai pelnītu uz akciju kritumu un kāpumu rēķina. Taču tagad ir noraustījies, jo nezina, vai spēs cauri vētrām nostūrēt pārāk lielu, ar svešām investīcijām piekrautu kuģi. Vēl viens iemesls, kāpēc Soross raustās, ir Obamas ieviestie skarbāki hedžfondu darbības uzraudzības pasākumi, kas ir vēl viena metode, ar kuru valdība cer kaut ko saglābt, bet tādus kā Soross nosēdināt uz apsūdzēto sola.
Lai kāda būtu krīze, skaidrs, ka veco Eiropas valstu valdītāji rīkosies, lai viņu valstis ciestu vismazāk. Bet kuras ES valstis cietīs visvairāk? Un kura no tām visvairāk? Droši vien uzminējāt!
Latvijas politiskā elite pašlaik atgādina bezrūpīgus bērneļus, kuri pludmalē spēlējas ar savām smilšu pilīm un priekšvēlēšanu listēm, nepaskatoties selgā, vai tur jau, baltām putām šņākdama, netuvojas divdesmitmetrīga cunami siena. Virkne mazspējīgās priekšvēlēšanu valdības ministru sauļo sānus, baudot atvaļinājumu: «Amerikas defolts? Nē, neesam dzirdējuši.»
Bērneļi apsaukā par oligarhiem tos nedaudzos, kas šajā valstī kaut ko saprot no tautsaimniecības, dedzina salmu lelles, kuļ tukšus salmus un tīksmi sapņo, kā 17. septembrī dzers šampanieti, svinot savu atkalpiekļūšanu varas silei. Finanšu ministrs Andris Vilks līksmi paziņo, ka 2013. gadā vārds konsolidācija pazudīs no mūsu leksikas. Cik jauki! Ja vien 2013. gadā populārāki nebūs citi vārdi – tādi, kā katastrofa, sabrukums, posts. Arī Latvijas Banka ir stipra kā mūris. Runā, ka 40% Latvijas ārējo rezervju glabājoties ASV dolāru aktīvos. Tas ir loģiski, jo bankas speciālistiem ir mācīts, ka ASV ekonomika ir stiprākā pasaulē un ka dolārs arī Āfrikā ir dolārs.
Nu labi – nav ko priekšlaikus baidīties, un, iespējams, viss būs O.K.: nekādas Lielās depresijas Nr. 2 nebūs, 2014. gadā latvju zeme fanfarām skanot, būs izpildījusi Māstrihtas kritērijus un tiks uzņemta eirozonā. Tur mūs sagaidīs un dos visādus šķiņķus, tiešmaksājumus mūsu zemkopjiem dos tādus pašus kā Vācijā un Francijā, kohēzijas fonda līdzekļi mums paši birs klēpī no gaisa un tādā garā. Tad jau var vaļoties un sauļoties.