«Lietuvas nacionālās bankas lēmums apturēt komercbankas Snoras darbību neietekmēs Latvijas Krājbanku» (Krāj bankas prezidenta padomniece Dace Dūze, 16. no vembris). «Šobrīd ir pāragri vērtēt situācijas ap Snoras banku ietekmi uz Latvijas Krājbanku un Latviju» (Fi nanšu un kapitāla tirgus komisijas (FKTK) priekšsēdētāja Irēna Krūmane, 18. novembris). Lūk, cik optimistiski viņas runāja vēl viņnedēļ!
Taču ļaudis, kam atmiņā vēl 1995. gada banku krīzes možās amatvīru frāzes pašā kraha priekšvakarā, to dzirdot jau ausījās, vai tikai viss nebūs tieši otrādi – ka ietekmēs gan un vēl kā ietekmēs, un ka vērtēt jau vairs nav pāragri, bet ir par vēlu.
Komercbanku asociācijas prezidents Mārtiņš Bičevskis mierina, ka komercbanku sistēmu šī maksātnespēja nesagraus, jo Krājbankas tirgus daļa Latvijas kopumā esot zem 5%.
Šī «niecīgā» daļa izpaužas tā, ka 238 tūkstošiem iedzīvotāju ir noguldījumi Krājbankā, caur šo banku naudu saņēma ievērojams skaits pensionāru, pabalstu saņēmēju. Tāpat tur daudziem glabājās bērnu pilngadības naudas, trešā pensiju līmeņa uzkrājumi, vērtspapīri. Jo daudzi privātie un pašvaldību uzņēmumi savu naudu turēja Krājbankā. Sava niecīguma apziņa ir vājš mierinājums 900 Krājbankas darbiniekiem, kas strādāja Rīgā un filiālēs. Kur viņi strādās rīt?
Trim mazajām pašvaldībām vai visa nauda ir iesalusi Krājbankā. Tagad tām nāksies naudu aizņemties, lai varētu maksāt algas un pabalstus. Tas nozīmē, ka būs jāmaksā procenti, kas ir papildu robs jau tāpat visai necilajā rocībā.
Kāpēc tik liela bija uzticība šai bankai? Tāpēc, ka tās vēsture tāda – dikti laba. Tagad jāteic, žēl, ka tik pārāk laba. Krājbanka inerces pēc sabiedrības uztverē bija «valsts banka», jo tika radīta uz padomju laika valsts bankas pamatiem. Krājbanka laimīgi pārlaida 1995. gada banku krīzi, jo tās caurumi tika aizpildīti ar valsts līdzekļiem. Tā pamazām radās neadekvāts priekšstats, ka, lai nu kura banka varētu sabrukt, taču tikai ne Krājbanka – tā tad nu būs pati pēdējā. Un tikai maza daļa cilvēku, kas aktīvi seko norisēm, spēja pamanīt, ka Krājbanka jau labi sen nav nekāda valsts banka, ka pēc kaislīgām privatizācijas peripetijām beigu galā tās akciju lielākā daļa ir pārdota lietuviešiem un šie «lietuvieši» patiesībā ir Vladimirs Antonovs – krievu biznesmenis ar vērienīga štellmaņa slavu.
Atšķirībā no Parex bankas bēdu lugas, kas izcēlās no nespējas atmaksāt sindicētos kredītus, izskatās, ka Snoras bankas un Krājbankas pēkšņais tukšums būs ar izteikti kriminālu ģīmi. Krājbankas tagad jau bijušais prezidents un valdes locekļi gan nav apsūdzēti par zagšanu, taču arī Krimināllikuma panti par pilnvaru pārsniegšanu viņiem garantē pamatīgas nepatikšanas.
Tūkstošiem cilvēku Latvijā naktīs nevar gulēt no neziņas radītā stresa. Vieni satraucas, vai bankomātā dabūs solītos 50 latus. Citādi drīz nebūs ko ēst. Daudziem ir jānorēķinās ar citām kredītiestādēm par komunālajiem pakalpojumiem, par īri. Bet jāsamaksā noteiktā dienā un noteikta summa, un par termiņu kavējumiem ieslēgsies «skaitītājs». Pat, ja vienā iestādē klerki būs maigi, pretimnākoši un saprotoši, nav iespējams izskaidrot savu situāciju pilnīgi visiem Latvenergo, Lattelecom, atkritumu savākšanas, siltuma piegādes un tā tālāk firmām.
Mati strauji sirmo un izkrīt uzņēmējiem, kam Krājbankā tagad iesalušas ievērojamas naudas summas. Nedz Lietuvas, nedz Latvijas valsts, kā izskatās, negrasās bankas glābt, tāpēc Krājbankas kontu īpašnieki var cerēt tikai uz garantētā noguldījuma – 100 tūkstošu eiro atgūšanu. Kā viņi samaksās nodokļus, kā vispār paliks uz ūdens, ja būs zudušas summas, kas ir ievērojami lielākas par 100 tūkstošiem?
Laikam jau ir skaidrs, ka maestro Raimonds Pauls no saviem Krājbankā iesalušajiem 700 tūkstošiem latu atgūs tikai 70 tūkstošus. Tas nozīmē, ka atkal žuļiki viņu apkrāpuši (tāpat kā Bankas Baltija krahā) un viņa honorāri par Pēdējo lapu, Dāvāja Māriņa meitiņai un simtiem citu šedevru ir pārvērtušies par baņķieru luksusa limuzīniem.
Atkal spilgti redzama komercbanku uzraudzības iestādes FKTK mazspēja – uzraudzīja, uzraudzīja, un še tev! FKTK var tikai noplātīt rokas un taisnoties, ka pret kriminālām darbībām tai nav nekā ko likt pretī. Sak, mēs jau uzraudzījām, bet zagļi atnāca un visu aiznesa.
Latvijas valstī it kā eksistējot Satversmes aizsardzības birojs un vēl neskaitāmi operatīvās darbības subjekti. Taču šie subjekti minētajā lugā pat netiek pieteikti programmiņā. Jo citi svarīgi darbi darāmi – jānovieto savi auto invalīdu stāvvietās, jānoklausās vietējie politiķi, jāsniedz atskaites stratēģiskā partnera vēstniecībai. Kaut kādas tur Latvijas ekonomiskās intereses, kaut kāda drošība? Kas tā tāda?
Te pat nekāda izlūkošana un pretizlūkošana nebija vajadzīga – ja operatīvie subjekti prastu lasīt, tad būtu pamanījuši, ka par Antonova diezgan aizdomīgo morālo seju jau kopš deviņdesmitajiem gadiem pasaules presē ir blāķiem publikāciju. Ar tām varēja iepazīties vismaz parlamentārieši un valdība, ja ne pārējie pavalstnieki. Saprotams, ka visam rakstītajam nevar ticēt uz vārda, taču painteresēties, šo to pārbaudīt jau nu varēja. Zviedri, piemēram, nepārdeva savu SAAB rūpnīcu Antonovam. Latvieši viņu no Lietuvas ielaida savā Krājbankā. Lūk, rezultāts!