Pašreizējā valdošā Vienotības, Zatlera Reformu partijas (ZRP) un Visu Latvijai!-TB/LNNK koalīcija pati sevi ir nodēvējusi par «reformu un tiesiskuma» koalīciju.
Kas tas «tiesiskums» tāds, to īsti neskaidro neviena juridisko terminu vārdnīca, bet, ja jau šāds jaunvārds ieviesies, tad neko darīt – apmēram jau var saprast, kas ar to domāts.
Laikam jau tas ir tas tiesiskais nihilisms un valsts konstitucionālo pamatu graušana, ar ko šī koalīcija cītīgi nodarbojas.
Saeimas vairākuma janvārī pieņemtie grozījumi Saeimas Kārtības rullī, kas atceļ atklātos balsojumus gandrīz par visām amatpersonām un arī tiesnešiem, ir tāds kā vainagojums līdzšinējai graujošajai darbībai, kas pārspēj pat agrāk sastrādāto, taču laikam jau politikāņi nerimsies un ies tālāk uz priekšu – uz pilnīgu «tiesiskumu» kā uz komunismu.
Pret demokrātiju, lai tikai sev
Liekulīgi slēpjoties aiz frāzēm, ka tautai jāzina, ko dara deputāti Saeimā, valdošā koalīcija ir pieņēmusi absolūti absurdus grozījumus, kas ir krasā pretrunā ar demokrātiskas valsts pamatprincipiem, pretrunā tam, ko mācījuši senie grieķi, romieši, Apgaismības laikmeta filozofi un Satversmes tēvi. Viņi mācīja, ka nedrīkst tiesu varu saplūdināt ar likumdevējvaru. Tagad pēc aizklāto balsojumu atcelšanas abas varas ir satuvinātas tā, ka drīz žileti nevarēs vidū iespraust. Valdošajai koalīcijai atklāta balsošana bija nepieciešama tikai šauri viendienīga iemesla pēc – partiju priekšniecībai bija svarīgi nodrošināt, lai viņu frakcijas deputāti nenobalso par kādām amatpersonām pretēji tam, kā lēmusi partijas augša. Ja kāds turpmāk nobalsos «nepareizi», tad politbirojs zinās, kuru sodīt. Tā arī visa vajadzība, un tautas piesaukšana te ir salkanīgi banāla.
Tādiem Satversmes skaidrotājiem un rakstītājiem kā Kārlis Dišlers un Satversmes sapulces locekļiem mūsdienu konstitucionālo tiesību prātvēderi pat ūdeni nav cienīgi pienest – tie vīri bija dziļi studējuši zinātnes vēl cara laikā, zināja sengrieķu un latīņu valodas, orientējās vēsturē un pasaules tiesību jomā. Taču ceļas mēle ne vienam vien paust, ka Satversme esot novecojusi un tajā to un to vajagot mainīt. Satversme ir viena no modernākajām pasaulē. Vienīgais, līdz kam Satversmes radītāji savā laikā vēl nebija tikuši, bija Satversmes otrā daļa – par cilvēktiesībām. Šī otrā daļa ir laimīgi pieņemta, taču cilvēktiesības mūsu valstī diemžēl joprojām ir tukša skaņa un represīvās nagu maukšanas iestādes tām spļauj virsū. No tā savukārt ceļas nebeidzami Latvijas zaudējumi Eiropas Cilvēktiesību tiesā.
Novecojusi ir nevis Satversme, bet Vienotība un tās satelīti, kas pa valsts pamatdokumentu bradā ar nemazgātām kājām tā, kā tiem
ievajagas.
Tā, piemēram, bija radusies ideja apjāt politiskos konkurentus, jo citas partijas elektorātā tika identificētas ar to līderiem – Aināru Šleseru, Andri Šķēli. Pašiem šādu dižu «lokomotīvju» kopš Einara Repšes aiziešanas no politiskās skatuves nebija, bet bija vairākas mazāka kalibra «lokomotīvītes».
Un, skat, «lokomotīvju» princips tika atcelts!
Pēc tam Valdis Zatlers, kurš savulaik nebalsī Vienotības gājienu atbalstīja, parādīja, kā šo principu var viegli apiet ar līkumu – nevis jāraksta vēlēšanu sarakstā līdera uzvārds, bet līdera vārdā jānosauc partija – tad piemānītais vēlētājs, izvēlēdamies listi, nekļūdīsies.
«Lokomotīvju» neitralizācija nav ne kas īpaši labs, ne slikts, tomēr to atcelšana deformē Satversmes pamatā ielikto tautas priekšstāvības proporcionalitātes principu.
Kara gadījumā
Savulaik Saeima izslēdza no Satversmes 81. pantu, kas bija vienkārši muļķība. Tas notika zvērīga Jaunā laika spiediena rezultātā, kuram nezin kāpēc ļengani pakļāvās arī Tautas partija. Tas bija pants par to, ka brīžos, kad Saeima nestrādā vai nevar sanākt, valdībai jāuzņemas parlamenta funkcijas – tas ir kara, katastrofu gadījumos. Protams, mums visiem šķiet, ka nekāds karš vai katastrofa Latvijai neatgadīsies, taču, ja atgadīsies, valsts paliks bez vadības, jo 81. panta vairs nav.
Kādu milzu vāvuļošanu pašreizējie valdošie savulaik sacēla par tautas tiesībām ierosināt Saeimas atlaišanu, vēlēt prezidentu, ierosināt likumus! Toreizējās baltās dūjas tagad ir pie varas, tāpēc tām vairs nevajag nekādus tautas ierosinātājus, tāpēc šādi teksti ir pazuduši no runasvīru repertuāra. Tagad kungi šausminās, ka par zemu esot latiņa tautas iespējām ierosināt referendumus, jo krieviem ir izdevies ierosināt referendumu par krievu valodu kā otro valsts valodu. Atkal liekulība, nekonsekvence.
Slimnieka imunitāte
Būdami opozīcijā, vienotīgie trokšņoja, ka vajag atcelt deputātu imunitāti. Pēc tam viņus saērcināja tā reize, kad Saeima nenobalsoja par Šlesera izdošanu kratīšanai. Tagad kvēle ir aprimusi, jo, ieguvuši lielu un tikpat kā nedalītu varu, jaunie priekšstāvji savu imunitāti kaut kā zaudēt negrib. Un tas arī ir normāli, jo deputāta imunitāte nozīmē tautas priekšstāvja pasargāšanu no iespējas viņu politiski vajāt un represēt. Vienubrīd runas par imunitātes atcelšanu transformējās uz to, ka tā jāatceļ nevis vispār, bet tikai attiecībā uz politiķu administratīvajiem pārkāpumiem – tādiem kā braukšana ar auto pārāk ātri. Nākuši pie varas, tiesiskie un reformīgie ideju par administratīvo pārkāpumu imunitātes atcelšanu ir piemirsuši. Tas gan laikam ir tikai slinkuma pēc. Gan jau ar karstām sirdīm šī doma kaut kad aktualizēsies.
Jo, kamēr pastāv līdzšinējā sistēma, ka Saeimai jābalso par katra deputāta atļaušanu sodīt viņu par ātruma pārkāpumiem, tauta redz, kurš priekšstāvis zemu lidojis pa šoseju. Kad imunitāte ar lielu pompu tiks atcelta, deputātus sodīs tāpat kā visus pilsoņus un tas nebūs publiski zināms. Kad dzirdat politiķa argumentus par to, ka jāatceļ deputāta imunitāte, ziniet, ka patiesībā viņš domā: «Davai, atcelsim šito balsošanu, lai cilvēki neuzzina, ka es braucu ar auto kā pēdējais kretuks.» Protams, atsevišķu politiķu administratīvie pārkāpumi noplūdīs un tiks lietoti propagandas nolūkos, taču viss kopums paliks publikai nezināms.
Kas nekait tam, kam pieder KNAB?
Kaitīgs likums ir arī partiju finansējuma pārkāpumu kriminalizācija. Tā kā valdošā koalīcija kontrolē KNAB, Ģenerālprokuratūru un pārējās tiesībsargājošās institūcijas, tai vairs nav problēmu ielikt cietumā savus konkurentus. Tas ir virziens uz Ukrainu, kur pašlaik par politisko darbību sēž bijusī premjere Jūlija Timošenko. «Tiesiskie un reformīgie» grib apmēram tāpat – ja kāds sāncensis pārāk traucē, tad uztaisa viņam krimināllietu par partijas finansēšanas pārkāpumiem, un puisis no ceļa ir nost.
Gandrīz vai visu partiju grāmatvedība ir vienkārši šausmīga, un izņēmums nav bijis arī savulaik skaistais Jaunais laiks, kura naudas bija sazin kādas izcelsmes un Repšes ziedotāju kase bija sajukusi ar ziedojumu naudām partijai. Tad, ja pārnestu uz pagātni pašreizējos likumus, Repšem bija jāsapūst cietumā. Skaidrs, ka partiju finansēšanas pārkāpumu kriminalizācija ir valdošās koalīcijas ierocis pret konkurentiem, jo par sevi viņi zina, ka kādas grāmatvediskas ķibeles gadījumā represīvās struktūras viņus piesegs, bet pretiniekus tādā pašā situācijā čakarēs līdz aknām.
Liekulība ir pašreizējās koalīcijas firmas zīme, un šajā liekulīgajā mērcē Satversmes un Latvijas kā demokrātiskas valsts graušanas pasākumi publikai tiek pasniegti kā kaut kas vareni garšīgs.
Vai tā būs vēl ilgi? To zina vēlētāji. Neviena tauta nav apkrāpjama mūžīgi. Gan jau kādreiz Saeimā tiks ievēlēti cilvēki, kas draudzējas ar veselo saprātu. Tiem garumgara virkne pašreizējo «tiesisko un reformīgo» klaunu un viendienas mušu pieņemto normatīvo aktu būs jāatceļ, lai atliktu Latviju atpakaļ uz demokrātiskas valsts sliedēm.