Valdības koalīciju veidojošās partijas pašvaldību vēlēšanās ir startējušas pavāji. Sevišķi sāpīgs zaudējums, no kura, kā izskatās, Vienotība nevar attapties joprojām, ir Rīga.
Politikā tā gadās – zaudējumi mēdz mīties ar uzvarām, tie pēdējie kļūst par pirmajiem, un otrādi. No zaudējuma var gūt vērtīgu mācību, nopietni analizējot kļūdas, var secināt, kas būtu jādara, lai citā reizē gūtu vairāk panākumu. Diemžēl neizskatās, ka valdošo partiju vadošie politiķi savu panākumu trūkumu pašvaldību vēlēšanās censtos izprast nopietni, paškritiski un reālistiski. Lai gan vēlēšanas jau garām, turpinās priekšvēlēšanu lozungu mitoloģijas atgremošana, tiek meklēti kādi ārēji faktori, kas lieliskajiem dejotājiem iekļuvuši biksēs un nav ļāvuši stalti griezt valsi. Visu ko ir gatavi saskatīt, tikai ne paskatīties paši uz sevi. Protams, viskomiskāk ir izcēlies Valdis Zatlers, kurš sacīja: «Vēlēšanu rezultāti ir sarkanā brīdinājuma lampiņa Vienotībai.»
Bet kas tad šo vēlēšanu rezultāti ir Reformu partijai? Stopsignāls, stopkrāns? Reformu partijas rezultāts ir pat nesalīdzināmi nožēlojamāks nekā Vienotībai – tik nožēlojams, ka var droši teikt – šai partijai vēlētāji neuzticas. Bet nulle vēl māca dzīvot citus! Reformu partijas rezultāti ir sarkana brīdinājuma lampiņa Vienotībai tādā ziņā, ka Vienotībai jāsāk nopietni domāt, kā atbrīvoties no šāda koalīcijas partnera, kuram vairs nav vēlētāju atbalsta. Citādi, turpinot būt saķēdēta kopā ar šo grimstošo partiju, Vienotība var tikt ierauta tai līdzi dzelmē.
Ja vēlēšanu zaudētāji gribētu izprast savas neveiksmes cēloņus, viņi paskatītos spogulī un ieraudzītu tur šņukuru. Cūcīga rīcība.
Gan Reformu partija, gan Vienotība priekšvēlēšanu laikā lietoja nekorektus cīņas paņēmienus, ko beigu galā vēlētāji novērtēja...
Reformu partija, piedaloties Vienotībai un dažiem Nacionālās apvienības deputātiem, pat vēl tagad nav rimusies un stumj uz trešo lasījumu grozījumus likumā par pašvaldību deputātu statusu, kas rakstīti tikai vienai vajadzībai – lai izrēķinātos ar politisko konkurentu Ventspils mēru Aivaru Lembergu. Solīdi politiķi būtu centušies pārspēt Lembergu godīgā cīņā – vēlēšanās. Bet to jau viņi nespēj. Jādomā, ka cūkošanās ar «antilemberga» likumu pat iedvesmoja ventspilniekus nākt lielākā skaitā uz vēlēšanu iecirkņiem. Šajās vēlēšanās Lemberga Latvijai un Ventspilij saņēma par 9% balsu vairāk nekā iepriekšējās. Tas ir, lai nerastos nekādi jautājumi, ko pilsētā atbalsta.
«Nav par ko smieties, situācija ir ļoti nopietna,» aizlauztā balsī uz traģiskas nots vēlēšanu rezultātus Rīgā cenšas raksturot Saeimas priekšsēdētāja Solvita Āboltiņa. «Ak, vai, vai! Bēdas un šausmas!» līdzi jāvaid visiem latvjiem, jo, raugi, Nils Ušakovs vinnējis vēlēšanās.
Nopietni domāt un nesmieties par vēlētājiem vajadzēja pirms vēlēšanām. Pirmām kārtām jau vajadzēja izvēlēties līdzvērtīgu pretinieku Ušakovam. Sarmīte Ēlerte ar savu pārmērīgo naidīgumu pārliecināja ļoti daudzus, ka tādai agresīvai dāmai nevar dot pilsētas atslēgas – viņa plosīsies un postīs.
Sevišķi glīti neizklausījās arī Ēlertes kremļabubuļošana un uzmešanās par lielāku nacionālisti nekā Nacionālā apvienība.
Pilnīgi nejaušas sagadīšanās rezultātā pāris nedēļas pirms vēlēšanām bija KNAB kratīšana Rīgas satiksmē. Nu ko tu neteiksi? Tas, ka KNAB kalpo Vienotībai par politisku palīgpoliciju, sen jau ir zināms. Bet vai tad vajadzēja to tik uzkrītoši atkal atgādināt? Šāda represīvā resursa likšana lietā nevis atrunāja Saskaņas centra vēlētājus, bet vēl vairāk mobilizēja.
Bet Vienotība nevar un nevar paskatīties spogulī. Lūk, kā runā Āboltiņa pēc vēlēšanām: «Tā bija administratīvā resursa negausīga šķērdēšana, gan tie «cēlie žesti», kas daudziem, protams, ir vajadzīgi, tomēr par tiem ir samaksājuši visi pārējie rīdzinieki, un naudas Rīgas kasē ir atlicis maz. Šobrīd Rīgas domes vienīgā iespēja izdzīvot ir: tikt klāt pie Valsts kases. Ja pilsēta netiks pie valsts budžeta naudas, tad tās tālākā eksistence ir apdraudēta.»
Cik burvīgi! Tātad Vienotība kaļ atriebības plānus un ir izdomājusi, kā likt lietā savu administratīvo resursu un Rīgu atstāt bez naudas. Tur tad vairs tiešām nav par ko smieties.
Latvijas politiķu kāre par katru cenu ieriebt, atriebties, iespert zem jostasvietas, sašvīkāt visu laukumu ar sarkanajām līnijām ne pie kā laba nevar novest. Beigās labējās partijas pašas savās sarkanajās līnijās nožņaugsies.