Latvija bez asaru gāzes

Dažādi nemieri pasaulē notiek nepārtraukti, taču pēdējā laikā, paraugoties uz globusu, uzkrītoši daudzviet redzama ļaužu masu šūmēšanās visplašākajā spektrā – no miermīlīgām demonstrācijām ar niknu klaigāšanu un dūru vicināšanu līdz ieilgušam, asiņainam pilsoņu karam kā Sīrijā.

Iemesli un iegansti tam, lai ļaudis izietu ielās mēdz būt visdažādākie – piemēram, Brazīlijā tauta ir sašutusi par autobusa biļešu sadārdzinājumu un to, ka pārāk daudz naudas tiek atvēlēts stadionu būvēm pasaules futbola čempionātam un olimpiādei, kamēr liela ļaužu daļa dzīvo nabadzībā. Re, kā visi domā, ka brazīliešiem futbols ir teju reliģija, taču viņu sabiedrībā virmo doma, ka sporta būvēs notiek izšķērdība un zagšana, pret kuru nevar citādi vērsties, kā vienīgi ar akmeņiem un ārdīšanos. Valsts vara pret to liek ūdensmetējus un asaru gāzi, un rezultējas tas ievainotajos un arī līķos. Neko daudz nedod prezidentes Dilmas Rusefas vēršanās pie tautas un prasību izpildīšanas solījumi – kad jau kustība ir sākusies, tai ir inerce un apturēt to grūti.

Turcijā nemieros tāpat ir daudz cietušo un arī nāvju – tur ļaudis sašuta par varas iestāžu vēlmi aizbūvēt ar veikaliem un ofisiem ciet Taksimas parku, redzot amatvīru iespējamu korumpētību. Turcija patiesībā ir tuvu – tēlaini izsakoties, dažs akmenis, kas tiek mests Stambulā, ielido un nokrīt latvieša privātmājās sētā, taču mēs to nemanām, vai izliekamies nemanām. Nemieri un kari ir brīnišķa iespēja spekulēt biržās pasaules finanšu lauvām, te samazinot, te atkal palielinot likmes. Šīs svārstības atspoguļojas arī mūsu makos, bet labāk par tām nedomāt.

Dabiski, ka bija inspirācijas un aģitācija internetā iet un ālēties. Ne tikai no Turcijas iekšienes, bet arī no ārienes. Tagad, kad sekundes ātrumā ar vienu datora peles klikšķi ir iespēja samusināt lielu skaitu ļaužu uz iziešanu ielās, dažādiem prasmīgiem ar socioloģijas un pūļa psiholoģijas zināšanām apveltītiem analītiskiem centriem ir viegli izprovocēt demonstrācijas, streikus, akmeņu mētāšanu un piparu gāzi.

Tajā pat laikā norakstīt visu uz kādiem ārējiem spēkiem valstu politiskajām elitēm nav pilna pamata – pašu kļūdas, neizdarība un tizlums tur arī ir bijis klāt. Tā, piemēram, Bosnijā ierēdņu slinkuma dēļ gāja bojā jaundzimusi meitenīte, jo viņai nebija identifikācijas numura, ar ko izbraukt uz ārzemēm uz ārstēšanos. Ļaudis pārskaitās un izgāja ielās, tiesa gan līdz vardarbībai neaizejot.

Parīzē tūristi pašlaik nevar uzbraukt Eifeļa tornī, jo ir streiks. Tas gan ir banāls stāsts – darbinieki grib lielāku algu.

Indijā – vislielākajā pasaules demokrātiskajā valstī - ne tik sen bija milzīgas demonstrācijas ar neiedomājamu dalībnieku skaitu pret varas korupciju, pēc tam vēl viens sašutuma vilnis pret pārāk mīkstiem sodiem par izvarošanu.

Dažādu iemeslu un ieganstu dēļ plašs ļaužu sašutums ar dažādu eskalācijas pakāpi ir bijis Grieķijā, Slovēnijā, Slovākijā, Bulgārijā – gandrīz vai visās Eiropas valstīs ļaudis palaikam iziet ielās, lai protestētu pret taupības režīmu, korupciju, birokrātiju, pret netaisnīgiem tiesas spriedumiem, vai, lai streikotu. Ja paskatāmies vairāku gadu griezumā, tad vardarbīgi nemieri ir bijuši arī Krievijā, ASV, Lielbritānijā, daudzās Āzijas un Latīņamerikas valstīs.

Tur, kur vara ir stipra, kā Krievijā vai Lielbritānijā, jautājums tiek atrisināts strikti – nemieru cēlāji tiek izskaitļoti un sabāzti cietumos. Pēc tam ilgu laiku problēmu nav.

Nav pamata domai, ka latvieši ir tādi mierīgi un saprātīgi – citur pasaulē tie ir trakie, „melnie”, ar ugunīgu temperamentu. Arī latvietis, iedzīts izmisumā, var klūt par briesmoni. Tā tas bija 1905. gadā, kad latvieši slepkavoja un dedzināja vāciešu muižas

Sīki nemieri bija 2009. gada 13. janvārī, kad nevadāmi ļaužu pūļi nomētāja ar akmeņiem Saeimas namu un izdemolēja dažus Vecrīgas veikalus. Ne tikai hrestomātiskais „krievu dumpis” ir bezjēdzīgs un nežēlīgs. Tāds ir jebkurš dumpis. Tāds tas bija arī 13. janvārī. Laime, ka zaudējumi un ievainojumi nebija milzīgi – vislielākais zaudējums bija vienīgi vienam puisim, kam akmens izsita aci. Tagad, kad pagājis kāds laika sprīdis, daudzi nemieru dalībnieki ir sapratuši, ka viņu protests ir bijis pilnīgi šķībs – sanāk, ka ar viņu demonstrēšanu ir panākts, lai pie varas tiek vēl lielāki „jostu savilcēji”, nekā iepriekšējie. Uz nemieriem aģitēja „štokenbriks”, kurš pēc tam tika pie varas un ar vēl lielāku cinismu spļāva virsū sociālām vajadzībām. Tas ir labi – jo Latvijas sabiedrība ar 2009. gada 13. janvāri ieguva vakcīnu – atziņu, ka vardarbīgs dumpis ir stulbs – ka tas nes tikai zaudējumus, vēl lielākas nelaimes un pasliktina situāciju.

Pašreizējais Latvijas sabiedrības noskaņojums ir diametrāli pretējs tai modei, kas notiek citur Eiropā un pasaulē – latvietis ir pozitīvs, negrib nekādas dramatiskas pārmaiņas, cer uz laimīgu nākamību, kad tiks ieviest eiro. Unikāla ir ticība premjeram Valdim Dombrovskim un viņa „veiksmes stāstam”. Tas ir kaut kas līdzīgs kā pirmskara padomju filmās, kuras ražoja režisori Aleksandrovs un Pirjevs – tauta dzīvo pārlaimē, pārbagātas druvas līgojas, un „es nezinu nevienu citu zemi, kurā cilvēks var tik brīvi elpot”. Tie, kas vairs nespēj elpot, bēg uz Angliju, Pārējie kaut kā spēj sajusties pateicīgi par to, ko Dievs dod – kamēr tiesu izpildītāji nemet no mājām ārā un nav atslēgta elektrība, kaut kā pacieš. Resursi, lai Latvija dzīvotu normāli, ir pietiekami, tikai politiķu savtība, liekulība un neprasme tos noēd.

Zināmā mērā tas ir labi, ka ir tāds noskaņojums – akmeņi un asaru gāze būtu sliktāk.

Tomēr arī dzīvošana ilūzijās, neadekvātā realitātē un nepamatotā mīlā pret valdošo eliti, kura aiz savu auto stikliem neko nezina un negrib zināt par tautas vajadzībām, ir otrs grāvis. Latviešiem vajag izvēlēties pašcieņas pilnu veidu, kā likt saviem priekšstāvjiem un amatvīriem neaizmirst, ka viņi ir tautas kalpi, nevis kungi.

Šis normālais veids ir tikai un vienīgi vēlēšanas – nu un vēl referendumi. Lielākā manta, kuru jāsargā kā acuraugu, ir uzticēšanās vēlēšanām un to rezultātiem. Ja arī elektorātam atgadās kāds misēklis, kā pēdējās ārkārtas Saeimas vēlēšanās ar Zatlera reformu partijas pārmērīgo mīlēšanu, tad šāds defekts ir labojams nākamajā reizē. Ja Latvijā ļaudis turpinās ticēt demokrātijai, pakļausies vairākuma izvēlei, ies uz vēlēšanām, tad tik slikti nemaz nebūs.

Viedokļi

Demogrāfisko izmaiņu un finansējuma pārdales starp skolām rezultātā arī šogad daļai Latvijas pedagogu pie vienādas slodzes ir algu samazinājums. Šo apstākļu dēļ cieš ne vien pedagogi, bet kopumā tiek apdraudēta arī izglītības kvalitāte. Tā, kā ir šobrīd, nedrīkst turpināt – izglītības finansēšanā ir nepieciešamas izmaiņas. Lai nodrošinātu taisnīgu darba samaksu ikvienam pedagogam neatkarīgi no skolas atrašanās vietas vai skolēnu skaita tajā, Izglītības un zinātnes ministrija izstrādājusi jaunu modeli “Programma skolā”, ko plānots ieviest ar 2025. gada 1. septembri.

Svarīgākais