Māris Krautmanis / Viedokļi

Saeimas izmeklēšanas komisijā, kas pēta valsts nozagšanas pazīmes un pirmstiesas izmeklēšanas kvalitāti kriminālprocesā Nr. 16870000911, absurdu situāciju, melu, mītu, murgu un gānīšanās ir bijis pārpārēm.

Ik gadu, kad pienāk janvāris, atmiņā neviļus atnāk 1991. gadā pieredzētais barikāžu laiks – ugunskuri Vecrīgā, smagā tehnika no laukiem pie Ministru kabineta, apšaude pie Iekšlietu ministrijas. Domāju, ka līdzīgi ir ikvienam, kas tolaik bija aculiecinieks dramatiskajiem notikumiem un dažādu pretrunīgu sajūtu un domu mikslim, kas tolaik valdīja ļaužu galvās. Bija nez no kurienes radusies drosme, kas mijās ar baiļu brīžiem, brīvības alkas un milzu nelabums pret tumšo varu, kas vēl negribēja padoties. Uz barikādēm stāvēja vienota tauta, kas bija gatava pašuzupurēties augstu, svētu ideālu vārdā. Mēs gribējām brīvu, neatkarīgu valsti.

Saeimas izmeklēšanas komisija, kas pēta valsts nozagšanas pazīmes un pirmstiesas izmeklēšanas kvalitāti kriminālprocesā Nr. 16870000911, sāk beigt savu vētraino darbību un jau tuvākajā laikā gatavojas sarakstīt galaziņojumu.

Atlikušajos deviņos mēnešos līdz 13. Saeimas vēlēšanām katra partija stāstīs savu stāstu, ko tā visu labu darījusi un darīs un kāpēc elektorātam vajadzētu balsot tieši par šo, ne citu partiju.

Ja politika būtu tas pats, kas bērnu dzimšana, tuvākajās dienās vajadzētu notikt ieņemšanas aktam, lai 13. Saeimas vēlēšanās piedzimtu sārts, veselīgs brēkulis. Taču vai mūsu politiskajā spektrā ir manāma kāda kaisme, kādi karstas mīlas apskāvieni, lai 6. oktobrī Latvijas simtgades skaisto svinību gaismā Latvija saņemtu dāvanu – visu laiku vislabāko, gudrāko un godīgāko Saeimu, kas mūsu zemi vedīs tikai sauļup un kalnup?

Jauns gads ir sācies, bet tam līdzi no pērnā gada velkas daudzas vecas astes, ēnas un sērgas. Tostarp vēl kādu laiku turpināsies absolūti absurdā tā sauktā «oligarhu sarunu» tēma, kurai par godu izveidota Saeimas parlamentārā izmeklēšanas komisija.

2017. gada 3. jūnijā 119 Latvijas pašvaldībās notika republikas pilsētas domes un novada domes vēlēšanas, kurās bija jāievēlē 1614 pilsētu un novadu domju deputāti. Vēlētāju sarakstos bija reģistrēti 1 443 796 balsstiesīgi pilsoņi, no kuriem vēlēšanās piedalījās 727 467 jeb 50,39% balsstiesīgo.

Žurnālista Lato Lapsas portāls pietiek.com sācis publicēt Latvijas lielāko partiju sarakstus. Te rungai ir divi gali, jo tiem, kas interesējas par politiku, ir ziņkāre izlasīt, kas par cilvēkiem pulcējas zem partiju karogiem, ko viņi ziemā ēd un ko no šīm partijām var gaidīt nākotnē. Tajā pašā laikā partijas gluži dabiski negrib, lai to ierindas biedru vārdi būtu lasāmi visplašākajai publikai. Liela daļa šo cilvēku ir visparastākie darbarūķi, kas lielās politikas mucu nemaisa, bet grib būt sabiedriski aktīvi, mazliet piedalīties latvju zemes dailes, plauksmes un nākamības radībās.

Āgenskalna tirgus skaistā, vēsturiskā ēka ir kapitāli jāremontē, un to vairs nevar atlikt. Nesen tieši zem centrālās ieejas iebrukuši pagraba griesti. Arī jumta konstrukcijas esot visai sliktā stāvoklī. Rīgas dome ir izlēmusi 1. janvārī tirgu slēgt uz rekonstrukciju.

Ir bēdīgi, ka Āgenskalna tirgus ar 1. janvāri tiks slēgts uz rekonstrukciju. Kas to zina, kad tas atkal vērs durvis un kas tur būs redzams iekšā. Rūgti. Jo bija tā jau pierasts, ka tirgū var nopirkt dažu pārtikas preci par zemāku cenu un labākā kvalitātē nekā tuvīnajos lielveikalos. Āgenskalna pārdevējas pastāvīgajiem pircējiem ir kā senas paziņas, kā ģimenes draudzenes, ar kurām varēja aprunāties par gadalaiku un ēdienu receptēm.

Savulaik, manipulējot ar grozījumiem normatīvajos aktos, kādreizējais ekonomikas ministrs Artis Kampars panāca, ka firmai TCK obligātā iepirkuma ietvaros tika piešķirta iepērkamās elektroenerģijas kvotu lauvas tiesa 165 000 MWh apjomā. Citi vēja enerģētikas komersanti, pamodušies pēc Jaungada svinēšanas 2009. gadā, ar smagu galvu un lielu izbrīnu uzzināja, ka 2008. gada pēdējās darbdienas pēdējās stundās TKC iesniegusi pieteikumu konkursā, kamēr viņi nebija ne zinājuši, ne jautuši, ka iepirkumā mainījušies spēles noteikumi un viņi paliks pie ratiem.

Rīgas mērs Nils Ušakovs ceturtdien ticies ar premjeru Māri Kučinski un izglītības un zinātnes ministru Kārli Šadurski, lai pārrunātu izglītības problēmas. Jau pats fakts, ka amatpersonas sarunājas, ir slavējami – pēdējā laikā galvaspilsētas un valdības saziņā ir bijis maz saprašanās meklējumu. Tagad ir redzams kaut kas līdzīgs dialogam vai vismaz uz to pusi.

Saeimā joprojām turpina darboties dīvainā parlamentārās izmeklēšanas komisija, kas pēta valsts nozagšanas pazīmes un pirmstiesas izmeklēšanas kvalitāti sen izbeigtajā kriminālprocesā Nr. 1680000911 jeb tā saucamajā oligarhu lietā, kā to labpatīk dēvēt vienai daļai politikas censoņu. 27. novembra komisijas sēdē jau pašā sākumā atkal ar nekorektiem izlēcieniem izcēlās komisijas loceklis, deputāts Andrejs Judins, kurš piepaceltā balsī un kašķīgā tonī aicināja komisijas vadītāju Ingunu Sudrabu neļaut uzaicinātajiem izteikties, bet uzreiz sākt viņu iztaujāšanu. Sudraba palika pie uzskata, ka cilvēkiem tomēr jādod iespēja paust viedokli. «Par ko?» nepatīkami uzbrūkoši vaicāja Judins. Kad Sudraba sacīja, ka vārds uzaicinātajiem tomēr jādod, atkal piepaceltā balsī vaicāja: «Par ko?»

Sadzēries pusaudzis, skolasbiedru uzmundrinājumu un gaviļu pavadīts, nogāž zemē pašvaldības policistu un iesper tā, ka policists paliek guļam, zaudējis samaņu. Tas tiek nofilmēts un publicēts sociālajos tīklos. Sabiedrība ir šokēta un sašutusi. Netrūkst arī visgudru pārspriedumu, kāpēc policijā strādā cilvēks gados, kam nepietiek spēka, lai gūtu virsroku pār «bērneli», ir arī jūsmīgi anonīmie vienaudži, kas teic, ka arī viņi labprāt tāpat «uzšautu mentam». Visādi viedokļi ir internetā lasāmi.

Nakts. Autobuss. Ceļotāji snauž. Garais mājupceļš no Eiropas tuvojas beigām. Un tad autobuss sāk kratīties pa grambām, plaisām un bedrēm. «Dzimtene! Beidzot drīz būsim mājās,» pasažieri mostas, izberzē acis un sāk caur tumsu censties saskatīt mīļās Latvijas ciematu aprises. Lietuvā šoseja bija gluda kā biljarda galds, bet tūlīt aiz robežas Latvijā pat velns ar džipu var kaklu nolauzt.

Būt «nevis starp tām valstīm, kuras nogaida un skatās, kas notiks tālāk, bet gan starp tām, kas ir proeiropeiskās integrācijas virzītājas», – šādu gribu pauda Valsts prezidents Raimonds Vējonis 18. novembra svētku uzrunā. Zemteksts ir skaidrs – prezidents vēstīja, ka pašreizējā loma būt par nabadzīgāko Eiropas ziemeļaustrumu nomali nav pieņemama. Vējonis sprauž augstu mērķi, kas diezin vai sasniedzams tuvākajā laikā. Bet ko mēs par nākotni zinām, ko varam plānot, ko prognozēt?

Parlamentārā izmeklēšanas komisija, kas pēta «valsts nozagšanas» pazīmes un slikto izmeklēšanas kvalitāti kriminālprocesā Nr. 16870000911, varēja būt arī vispār nedibināta, jo jēgas no tās ir maz. Tā nav radīta, lai noskaidrotu patiesību, bet kā 13. Saeimas priekšvēlēšanu šovs un politiskas propagandas tribīne Andrejam Judinam (frakcija Vienotība, partija Kustība Par!).

Izmantojot Saeimas telpas, kadrus, laiku un naudu, ar savu darbiņu turpina ņemties parlamentārā izmeklēšanas komisija, kas izskata iespējamās «valsts nozagšanas» pazīmes un izmeklēšanas kvalitāti kriminālprocesā Nr. 16870000911. Tā ir tā saucamā Rīdzenes sarunu jeb oligarhu sarunu lieta.

Eiropas tiesnešu aptauja liecina, ka Eiropas valstu vidū Latvijas tiesnešiem savas neatkarības ziņā ir viszemākais pašnovērtējums un tiesneši spiedienu izjūt biežāk nekā viņu kolēģi citās valstīs.

1,9 miljoni iedzīvotāju 2030. gadā, 1,7–1,8 miljoni iedzīvotāju 2050. gadā, pat 1,6 miljoni jau pēc desmit gadiem, pieņemot, ka latvieši turpinās emigrēt – tādas ne visai priecīgas prognozes pēdējos gados ir izteikuši demogrāfijas speciālisti. Ik gadu Latviju pametot apmēram tik cilvēku, cik iedzīvotāju Tukumā. Pašlaik jau Latvija zaudējusi tik ļaužu, cik dzīvo Daugavpilī un Liepājā, un vēl vairāk par to. Bet demogrāfs Ilmārs Mežs sacījis, ka, ja katra nākamā paaudze ir mazskaitlīgāka par iepriekšējo, nav jābūt ekspertam, lai saprastu, ka mūžīgi tas nevar turpināties. Var prognozēt, ka mūsu pietiks vēl aptuveni 100 gadiem.

Karogu vicināšana, politiķu paziņojumi, demonstrācijas par un pret – to redzam televizoru ekrānos par Katalonijas neatkarības tēmu. No mūsu viedokļa – tur, Katalonijā, nekas nemainīsies, mēs varam būt tikai vērotāji.

Slikts esot tas kareivis, kas negrib kļūt par ģenerāli, tāpēc visnotaļ dīvaini, pat absurdi izskatās ekonomikas ministra Arvila Ašeradena vēlme uz to ātrāko pamest ekonomikas ministra amatu, lai kļūtu par partijas Vienotība Saeimas frakcijas un partijas vadītāju. Ašeradena statuss taču būtu politiķa sapņa piepildījums – uzkāpt pa karjeras kāpnēm līdz ministra krēslam. Ašeradens pamet arī premjera biedra godu, kas tam ir komplektā ar ministra portfeli. Kur vēl augstāk? Augstāk ir tikai premjers, prezidents... Iznāk, ka ģenerālis labprātīgi noliek malā ordeņoto mundieri un auj kājās vienkārša zaldāta kirzas zābakus.