Māris Krautmanis / Viedokļi

2018. gada budžeta projekts ir iesniegts Saeimā, un neizskatās, ka tieši budžeta dēļ tagad nu varētu izcelties kāda valdības drebināšana. «Treknākajam kopš «treknajiem laikiem» veselības budžetam» esot tikai dažas problēmas, par ko vēl diskutēt, tāpēc premjers Māris Kučinskis un finanšu ministre Dana Reizniece-Ozola neko daudz nestreso, ka kaut kas varētu noiet greizi.

Nesen Rīgā pie Centrāltirgus gāju garām ārzemju tūristu grupiņai un nejauši saklausīju, ka gids – jauns vīrietis zaļā lietusmētelītī – rāda ar roku spīķeru virzienā un skaļi angliski klāsta, cik korumpēta sistēma ir Latvijas valstī, parlamentā, valdībā un galvaspilsētas pašvaldībā. Viņš smējās un ārzemnieki, pārsvarā jaunieši, arī smējās par viņa jokiem. Neviļus apstājos, lai dzirdētu šā interesantā stāsta turpinājumu, taču gids nupat kā bija beidzis, un visi devās uz nākamo apskates objektu.

Līdz 13. Saeimas vēlēšanām palicis mazāk nekā gads, tāpēc vairs nevar nodibināt kādu jaunu partiju, lai tajās piedalītos, taču var dibināt partiju apvienības, pārskriet no vienas partijas uz citu un visādi iznesties. Pagaidām pāragri vērtēt partiju izredzes, jo vēl viss kas var notikt, bet dažas tendences un virzieni ir jau samanāmi.

Latvijas simtgadi sagaidot, paredzēti visādi koncerti, pasākumi un smalki izredzēto personu rauti. Būtu labi, ja skaistās jubilejas sakarā būtu arī kāda tikpat skaista, liela valstiski politiska ideja, kas palīdzētu latvju tautai saņemties un nākamo simtgadi uzsākt ar cerīgu skatienu nākotnes virzienā. Būtu lielisks arī kāds draudzīgs žests pret Latvijā dzīvojošajām mazākumtautībām. Sak, jābeidz kašķēties, strādāsim visi kopā Latvijas labumam un būsim priecīgi! Nu apmēram tik priecīgi, kā esam tad, kad Aļona Ostapenko gūst kārtējo uzvaru tenisa kortā.

13. Saeimas priekšvēlēšanu kampaņas nolūkiem uznaglotā tribīne jeb Saeimas parlamentārās izmeklēšanas komisija par valsts nozagšanas pazīmēm un pirmstiesas izmeklēšanas kvalitāti kriminālprocesā Nr. 16870000911 turpina novērst elektorāta uzmanību no valstij patiesi svarīgām problēmām un ļauj dažu partiju politikāņiem sirsnīgi izvēdināt plaušas, klaigājot un naidīgi izbolot acis.

Labāk šausmīgas beigas nekā bezgalīgas šausmas – tā varbūt var vērtēt Saeimas balsojumu pagājušās ceturtdienas plenārsēdē, pirmajā lasījumā pieņemot Veselības aprūpes finansēšanas likumu, kas paredz kā finansējuma avotu veselības aprūpei izmantot obligāto valsts veselības apdrošināšanu.

Kad kāds mēģina uzjundīt jau noskaidrotas, sen izrunātas tēmas, angļi saka, ka viņš «uzrok vecus kapus». Tā sauktās oligarhu sarunas ir akurāt viena no šādām lietām, kas sen jo sen vairs nav aktuāla. Politiķis Ainārs Šlesers, uzņēmējs Viesturs Koziols un virkne citu pirms septiņiem un vairāk gadiem viesnīcā Rīdzene pļāpājušo personāžu šodien vairs neko neietekmē politikā. Bet nu taču ir ļaudis, kam izdodas uzsildīt veco zupu un manipulēt ar politisko vidi un sabiedrisko domu.

Parlamentārā izmeklēšanas komisija par valsts nozagšanas pazīmēm un pirmstiesas izmeklēšanas kvalitāti kriminālprocesā Nr. 16870000811 ir noturējusi jau vairākas sēdes, taču ir tur viena liela bēda tiem ļaudīm, kas ar gudru ziņu ir uzspieduši Saeimai šo komisiju izveidot: nu nemaz neiet tik skaisti, kā bija iecerēts.

Politika ir cīņa, un tāpēc var kaut kādā mērā to salīdzināt ar cīņas sporta veidiem. Ir starp šiem veidiem tāds japānīgs sporta veids kā aikido. Tajā galvenā filozofija ir nevis pārspēt pretinieku pašam ar savu briesmīgo spēku, bet ar veiklību – izmantot pretinieka brutālo taisnvirziena kustību savā labā. Drusciņ paiet malā, viegli pastumt pretinieku, lai viņš pats ieskrienas un paklūp – lai viņš sit tev, bet saņem sitienu pats no sevis. Tur gan vajag lielu meistarību. Taču Latvijas politikāņi grib pazīt tikai sišanu pa taisno.

Tā vien izskatās, ka Valsts prezidenta Raimonda Vējoņa vasarā izteiktā doma par prezidenta un premjera pilnvaru palielināšanu un tautas vēlētu Valsts prezidentu paliks vien kā kārtējā Saeimas ignorētā Vējoņa iniciatīva.

Eiropas Komisija (EK) apstiprinājusi Rīgas tramvaju infrastruktūras attīstības projektu, kura vērtība ir 97,4 miljoni eiro un kurā plānota 3,6 kilometrus garas jaunas līnijas izbūve uz Skanstes apkaimi. Darbus domāts sākt nākamā gada otrajā pusē.

Lietavu un plūdu nomocītās Latgales lielākajā, Latvijas otrā lielākajā pilsētā Daugavpilī sestdien par jauno pilsētas mēru ievēlēts Rihards Eigims (Mūsu partija), kurš nomainījis vien divus mēnešus amatā pabijušo Andreju Elksniņu (Saskaņa).

Savulaik radioraidījumā Suņu būda aktieris Artuss Kaimiņš uzvilcies azartiski intervēja visādus politiķus un amatvīrus, uzdodot viņiem neērtus jautājumus. Sākumā tas viss izskatījās asi un talantīgi, taču pamazām tā lieta apsūbēja – Kaimiņš devās politikā, aptašķījās ar sponsoru naudu, saēdās ar līdzgaitniekiem un tagad sēž Saeimā aizvien klusāks un klusāks kā zāle.

Manipulatoriem, kas vasaras sākumā palaida gaisā «oligarhu sarunu» tēmu, ir bijuši nenoliedzami panākumi – no publikācijas vienā žurnālā pasākums pārceļoja uz interneta sociālajiem tīkliem, kur mūsdienās jo jauki var saduļķot ūdeni un zvejot treknas elektorāta zivis. Ir izdevies pat pacelt lietu līdz visaugstākajiem kabinetiem, panākot parlamentārās izmeklēšanas komisijas izveidi. Pat pašu Valsts prezidentu ir izdevies vismaz uz brīdi ieraut murgosfērā, kur viņš ar naivu seju atnāca uz pasākumu, kas saucās «tautas sapulce». Labi, ka vismaz uz nākamo «tautas sapulci» vairs negāja. Laikam saprata, ka tiek muļķots. Jo tas, ka vienas Jaunās konservatīvās partijas atbalstītāji mītiņo, nenozīmē, ka sapulcējusies ir tauta. Vispār jau tas ir nekrietns paņēmiens – uzdoties par tautu, bet ne jau pirmo reizi vēsturē tas tiek izmantots.

Pagājušās nedēļas nogalē triju dienu vizītē Daugavpili apmeklēja Kazahstānas vēstnieks Baltijas valstīs Bauržans Muhamedžanovs. Rīgas pārēdusies pele, kurai milti rūgti, varētu pavīpsnāt: «Tad ta nu liela muiža. Mums visu lielvaru vēstnieki tepat dzīvo.» Taču Daugavpilij ir citādi. Tādas lielas un bagātas Centrālāzijas valsts vēstnieka atbraukšana ir nozīmīgs notikums, par kuru vietējā aktīvā sabiedriski politiskā vide vārīsies vēl vismaz šo un nākamo nedēļu.

Latvijas un Kirgizstānas ekonomiskā sadarbība varētu būt perspektīva, auglīga un abpusēji izdevīga, ja ne viens bet… Labu attiecību izveidošanai kā nelāga ēna joprojām pāri klājas tas, ka Kirgizstānas varas iestādes turpina pārkāpt Latvijas pilsoņu cilvēktiesības un vismaz pagaidām nav redzama kāda zīme, ka Kirgizstāna grasītos ko labot.

Latvijas simtgade nāk virsū ar joni, un ne viens vien projektu rakstīšanas kantoris jau berzē rokas cerībā uz šā pasākuma «uzvārīties», pahalturēt un noslaukt. Apgūstamās naudas gan nav pārāk daudz – nieka 22,3 miljoni no valsts budžeta jeb trīs eiro no katra iedzīvotāja gadā. Tas ir pat daudz mazāk nekā Latvijas eiroprezidentūrā izpļekātais. Tik daudz jau nu varam atļauties – trīs eirikus.

Pastāv tāda teorija, ka visa cilvēce esot radusies kaut kur Āfrikā, no kurienes tā devusies uz ziemeļiem, austrumiem un izplatījusies pa visu pasauli. Varbūt tā ir, varbūt tā nav, bet ir vērojamas dažas pazīmes, kas liecina, ka pašlaik varbūt noris pretēji procesi – viena daļa latviešu, pat tās inteliģentākos pārstāvju ieskaitot, strauji virzās atpakaļ uz Āfriku. Ne varbūt gluži tā, ka fiziski jau virzās, bet mentāli tik tiešām ir uz to pusi.

Skandāls ar sludinājumu portāla ss.lv un Valsts ieņēmumu dienesta (VID) konfliktu ir tikai viens no pēdējā laika nesaprašanās gadījumiem starp komersantiem un valsts struktūrām.

Pirms desmit gadiem vācu uzņēmums Lidl jau Latviju bija noskatījis kā vietu, kur izvērst savu lielveikalu ķēdi. Vācieši bija nolīguši vietējos māklerus un sapirkušies zemi un nekustamos īpašumus prāvos apmēros. Taču tad vienā jaukā brīdī viņi ļoti ātri visus īpašumus pārdeva un laidās lapās.

Jaunās tehnoloģijas nu jau trešo dekādi dod iespēju sazināties, tirgoties, spēlēt šahu cilvēkiem, kas atrodas fiziski tālu viens no otra. Ļaudis milzīgi daudz sava laika pavada ne reālajā, bet virtuālajā vidē. Turpat šajā vidē notiek arī finanšu un seksuāli noziegumi, politisku apvērsumu un terorisma organizēšana, kas ir vienas nebeidzamas galvassāpes valstu valdībām, kurām ir savas ierobežotas teritorijas, bet internetam tās nav – tam nav robežu.

Dālderis, Čigāne, Viņķele, Judins un Loskutovs pamet partiju Vienotība, ceļā viņi sastop bijušo ekonomikas ministru Pavļutu, pasauc līdzi par atbalstītājiem dažus zinātniekus un garīdznieku, un jauna partija gatava! Jaunais politiskais spēks jau gatavojas savam partijas oficiālās dibināšanas kongresam.