Ziemassvētku rakstiņš bez Ziemassvētkiem, bez veselības pratības un veselības mācības skolā, toties daļēji par Covid–19

Mirstībā no Covid–19 Latvija īslaicīgi atradās pasaules valstu pirmajā rindā. Valdības mēģinājumi ierobežot saslimstību nereti radījuši vēl lielāku saslimstību. Latvijā kovidiānas ēnā pieaugusi saslimstība ar sirds asinsvadu slimībām, ļoti ievērojami – ar depresiju, trauksmi, psihiskiem traucējumiem, novēloti tiek diagnosticēti vēži, salīdzinājumā ar 2019. gadu. Tai pašā laikā re:čekisti un citi meinstrīma mēdiji kliedz „urā” vadības sasniegumiem.

Viedokļrakstus par iemesliem Covid-19 sliktajiem scenārijiem Latvijā biju pārtraucis rakstīt, jo laiku aizņēma literatūra ap un par omikrona paveidu. Šobrīd mans viedoklis ir - saslimstība būs liela gan vakcinēto, gan nevakcinēto vidū, slimības gaita - vieglāka nekā delta varianta uzplaukuma brīdī, vakcinētie slimos vieglāk, valdība tūlīt pēc Jaungada svinībām pamodīsies un sagādās mums pilnīgi nejēdzīgus ierobežojumus.

Haoss informācijā ap un par Covid-19 izsaucēja SARS-CoV-2 dažādiem celmiem (šobrīd delta un omikron) ir saistīts galvenokārt ar Latvijas iedzīvotāju zemo veselības pratību. Latvijas valdība un Saeima ir sabiedrības spogulis ar tikpat sliktu vai vēl sliktāku ceselības pratību. Vienkāršoti - zemas veselības pratības situācija ir aplis:

• 2003. gadā izglītības ministrs Kārlis Šadurskis (šobrīd viens no zinošākajiem politiķiem, tolaik - politikas iesācējs) svītroja veselības mācību no skolas mācību programmām. Viņam uzgavilēja Saeimas deputāti un tauta - nav ko bērnus pārlieku noslogot ar zināšanām;

• kopš 2019. gada Latvijā izglītība pārgājusi uz kompetenču izglītības sistēmu, kas it kā iekļauj dažādas lietpratības zināšanas, bet patiesībā izslēdz no izglītības tās kompetences, kas skolotājam mazāk aktuālas un saprotamas, manuprāt - vispirms izslēdz jebko no veselības pratības. Formāli veselības zinība tagad varētu integrēt pie fizikas, ķīmijas un vēstures, patiesībā skolotāji nav gatavi šai kompetenču izglītībai;

• 2021. gadā Latvijā ir izaugusi paaudze, kura skolā ir saņēmusi ļoti fragmentāras zināšanas par veselību, slimībām, medicīnu - kopumā paaudzi ar zemu veselības pratību;

• šībrīža valdība un Saeima pilnībā atbilst šai neziņai par veselību, un uzskata, ka vakcinācija ir tikai dūriens plecā un papīrnaudas miljoni, kas par vakcīnām samaksāti, nevis uztver vakcīnu par nopietnu bioloģisku medikamentu. Līdz ar to par medicīnu un vakcīnām izsakās cilvēki, kam nudien nav ne mazāko zināšanu par šūnas uzbūvi, nukleīnskābēm, mitohondrijiem, citokīniem un patoloģisko fizioloģiju kopumā;

• Ministru kabinets pieņem lēmumus par veselību un Covid-19 pandēmijas ierobežošanu, šie lēmumi lieļākoties ir absurdi - piemēram, aizliegt sportot vai piespiest cilvēkus drūzmēties pie veikalu durvīm blīvās rindās lai uzrādītu savu sertifikātu un dokumentu (izcila vieta omikrona pārnešanai);

• policija, inspekcijas un citi ierēdnieciski domājoši ļaudis par galveno cīņu pret pandēmiju uzskata dažāda veida kontroli, ierobežojumus, soda naudas, bet liela daļa tautas - „stučīšanu”;

• re:čekisti un meinstrīma žurnālisti atkārto visas muļķīgākās mantras (kāds mans paziņa - žurnālists, kas savulaik strādājis kopā ar Ingu Spriņģi teica: „nevaino Ingu, viņa vienkārši neko nesaprot”);

• aplis atgriežas pie tautas ar zemu veselības pratību, kas uzskata, ka par viņu veselību rūpēsies kāds cits, nevis - viņi paši sportojot, veselīgi ēdot, monitorējot savas hroniskās slimības un tās ārstējot.

Dažus vārdus par veselības pratību (lai cik tas dīvaini nebūtu - šī jēdziena būtību un nozīmi Daniels Pavļuts saprot).

Jēdzienu Health literacy profesors Ģirts Briģis tulko kā veselības izglītotība, bet profesors Māris Baltiņš iesaka lietot formā veselības pratība. Šis termins nosaka jēdzienu, kas ir antonīms veselības analfabētismam. Health literacy ir cilvēka vispārējās spējas iegūt, apstrādāt un saprast pamata veselības informāciju un pakalpojumus, lai izdarītu atbilstošus veselībai nozīmīgus lēmumus. Valsts problēma, kas jau iepriekš raksturojās ar nepārtrauktām vēlēšanām, savstarpēju noriešanu, visu cīņu pret visiem, latviešu nevēlēšanos mīlēt savu zemi, tautu un valsti, informācijas miksli sociālajos tīklos -, man šķiet saistāma tieši ar veselības un sociālo analfabētismu, kas ir tiešs pretstats Health and social literacy (veselības un sociālā pratība).

Tīri teorētiski katrai partijai, kas virzās uz Saeimu, par galveno mērķi vajadzētu būt -radīt tādu veselības pratības līmeni katram Latvijas iedzīvotājam, kas dotu viņam spēju izvirzīt veselību par prioritāti, uzticēties aprūpes sistēmai un medicīnas darbiniekiem, kas motivētu ielikt personīgo enerģiju un spēku rīkoties savas un savu tuvāko veselības labā, kā arī gūt pārliecību un sajūtu, ka veselība ir šo pūļu vērta. Protams tas nozīmē zināšanas par savu ķermeni, savu fizisko un mentālo veselību, par dažādām veselību uzlabojošām darbībām.

Pasaules Veselības organizācijas (PVO) apkārtrakstā minēts, ka cilvēkiem ar zemāku veselības pratību ir 1.5-3 reizes lielāka iespēja ciest no sliktas veselības; vājas zināšanas palielina hospitalizācijas skaitu, samazina veselības pakalpojumu izmantošanu, novēlina ārstēšanas procesu. Covid-19 apstākļos Pasaules Veselības organizācija uzskata, ka lielāko ļaunumu cilvēku veselībai, līdz ar to smagāku slimības gaitu ar Covid-19 un lielāku mirstību nosaka cilvēku nevēlēšanās saistīt iespēju saslimt un iespējamo slimību ar savu veselības stāvokli. Proti, ir zināms, ka smagāk ar Covid-19 saslimst mazkustīgi, adipozi (resni) un fiziski neaktīvi (galvenokārt vecāka gadagājuma) cilvēki, kam ir paaugstināts asinsspiediens, dislipidēmija (vienkāršoti - paaugstināts zema blīvuma holesterīna līmenis), cukura diabēts vai prediabēts, hroniska obstruktīva plaušu slimība.

Šķiet -, kas gan varētu būt vienkāršāk - mobilizēt tieši smagas slimības gaitas apdraudētos cilvēkus vakcinācijai, sportiskai kustībai, svara ierobežošanai un savu hronisko slimību ārstēšanai. Bet ne valdība, ne meinstrīma mēdiji ne ar vārdu neieminas par cilvēku nepieciešamību rūpēties par savu veselību, toties veic tikai vakcinēto un nevakcinēto pretnostatīšanu, organizē dažādus ierobežojumus, pastāvīgu masku balli skolā (ka tik maska, pat ja tā ir daudzkārt lietota vienreizēja maska, kas vairs neko neaiztur) vai rīko pircēju skaita kontroli aptiekā, bemzīntankā vai sabiedriskā tualetē. Problēma ir apstāklī, ka ne valdībai, ne re:čekistiem un viņu līdzskrējējiem nav nekādas veselības pratības, bet ir pārliecība, ka viņi zina visu par visu.

Atgriezīšos pie veselības mācības skolā, ko pirms turpat vai 20 gadiem slēdza Kārlis Šadurskis. Visi daudzie mēģinājumi atjaunot šo mācību beigušies ar tukšu pļāpāšanu Saeimā. 90% deputātu nav viedokļa par veselības mācību, bet pārējiem veselības mācība asociējas tikai un vienīgi ar seksuālo jautājumu skaidrojumu, „Papardes zieda” nosodījumu un pārliecību, ka bērni līdz 18 gadiem ar seksu nenodarbojas un viņiem par to nekas nav jāzina.

Integrēt veselības mācību citos priekšmetos ir praktiski neiespējami, jo citu priekšmetu skolotāju zināšanas par veselības pratību ir ļoti fragmentāras (atvainojos, bet Latvijā veiktā pētījumā par riska faktoriem kā viens no blakusrezultātiem bija pārsteidzošs secinājums, ka skolotāju vidū liekā svara incidence ir lielāka nekā sabiedrībā kopumā, proti - skolotāji un skolotājas paši ir resni un nerūpējas par savu veselību, tātad - ir ar zemu veselības pratību).

To, ka valdībā un Veselības ministrijā ir pilnīgs „sviests” izpratnē par veselības mācības nozīmi un veselības pratības jēgu, demonstrē „vakcīnu mācības” ieviešana skolā. Mazāko klašu skolēniem jau ir notikusi vai vēl notiks viena vai vairākas mācību stundas par vakcīnām, bet nav nekādas bāzes zināšanām - kas ir vīruss vai kas ir infekciju slimības. Izraujot vakcīnas no konteksta par veselību un bērnos radot pārliecību, ka vakcinācija ir pamatu pamats veselībai, mēs audzinām nākamo valdību, kas arī neko nebūs dzirdējusi par vēža profilaksi, sirds un asinsvadu slimībām, psihiskām slimībām, bet atradīs vienu vai citu mantru, ko likt visas tautas veselības pamatā.

Neproporcionālā (atšķirīgā no citām ES valstīm) pretestība vakcinācijai lielā mērā ir veselības pratības neesamība Latvijas iedzīvotājiem un veselības mācības neesamība skolās.

Latvijas valdības neveiksmes Covid-19 pandēmijas ierobežošanā, novēlotā vakcīnu iepirkšana, superdārgais un nekompetentais vakcinācijas birojs, vakcinācijas aiznešana no ārsta kabineta uz kapu svētkiem un krāmu tirgu, senioru nevakcinēšana, sporta aizliegumi bērniem, dažādu preču tirdzniecības aizliegumi un visas pārējās kļūdas ir galvenokārt tādēļ, ka valdībā nevienam nav pat minimālas veselības pratības (patiesībā Daniels Pavļuts gada laikā ir apguvis ļoti daudz. Ceru, ka līdz septembrim viņš būs sapratis, cik liela nozīme ir veselības mācībai, un atbalstīs mēģinājumus to atkal iedabūt skolu mācību programmās).