Laikam man nav kaut kas kārtībā ar acīm. Amatpersonas cita pēc citas īgni kurn par to, ka pēc traģēdijas Zolitūdē saradies milzum daudz ekspertu, bet es līdz šim nevaru ieraudzīt vairāk par diviem trijiem.
Un ij tad – tikai būvniekus. Pirmajās četrās dienās pēc nelaimes man radās stabils iespaids, ka amatpersonu un ar to vai citu ieinteresētu firmu saistīto speciālistu («ekspertu») karstākā vēlēšanās ir šīs nelaimes dziļākos cēloņus vienkārši aizpļāpāt, uzturēt par izpētes un vērtējuma laukumu tikai tās acīmredzamo virspusi. Man šķiet, (vismaz katram sistēmanalīzi studējušajam) bija redzams, ka šo cilvēku pieļāvumos ir liela daļa noklusēšanas, un tas padara traģēdijas cēloņsakarību vērtējumu no viņu puses kroplu. Nodomāju – šī taču ir konkrēta nelaime, un tur ekrānā sēž it kā konkrēti speciālisti vai vismaz atbildīgie par konkrētām lietām. Taču tie varbūt pat tīšām sašaurina savas kompetences un atbildības apjomu. Tātad viņu zināšanas un godaprāts nav uzticami. Tāpēc tie daži cilvēki, kuri tiešām demonstrēja spēju spriest ekspertu līmenī, atkārtoja vienu – nepieciešama neatkarīga, ārvalstu speciālistu veikta ekspertīze. Ja tās nebūs, tad ir bažas, ka ekspertus arī turpmāk aizstās šarlatāni. Proti – cilvēki, kuru pieredze vai intereses liedz tiem vērtēt konkrēta notikuma izpausmes pilnīgā ar to saistītā kontekstā.
Pēc traģēdijas pagājusi gandrīz nedēļa. Pļāpu līmenim gan publiskajā, gan pārvaldes telpā būtu jābeidzas. Nu šajās telpās būtu jāpastāv intensīvai ekspertu līmeņa diskusijai. Taču pēc pirmo dienu tērgām rodas nopietns jautājums – kura joma spēj tos piedāvāt? Jo gandrīz visi to pārstāvji savos pieņēmumos apliecināja, ka «karali rada svīta». Apliecināja, ka mums varbūt ir ekspertokrātija, proti – tieksme virzīt, vadīt zināšanas noteiktā, kādam izdevīgā virzienā, bet neatkarīgu ekspertu kopuma Latvijā, manuprāt, nav. Amata krēsls un speciālista diploms paši par sevi šo līmeni vēl neapliecina. Taču krēsli varen dusmojas, ja viņu producētais viedoklis netop pieņemts bez ierunām un tiek apšaubīts. Te arī atklājas krēslu kā ekspertu nevarība. Jo vara, amats un diploms nav argumenti. Dusmas atklāj vien to, ka amatpersonas un nozaru speciālisti vēlētos palikt savas nekompetences ietvaros, bet pieaicināt nekontrolējamus ekspertus baidās. Es to izlobu no premjerministra, ekonomikas ministra un atsevišķu jomu vai firmu ruporu retorikas. Iespējams, glābēji šajā notikumā bija izcili izpildītāji, taču ekspertu līmeņa situācijas vērtējumu no viņu puses vēl neesmu dzirdējis. Savukārt Maxima «ekspertu» atziņas joprojām šķiet traģikomiskas. Pilns tīkls ar vēstīm, ka uz aculiecinieku jautājumiem: «Signalizācija strādā, kāpēc jūs nebeidzat darbu?» saņemta kasieru atbilde: «Mums aizliegts beigt darbu bez priekšniecības īpašas atļaujas.» Taču Maxima runasvīri arvien slauka mutes savā instrukcijā. Manā izpratnē Maxima vadība (turklāt ne pirmo reizi – sk. TVNET.lv, 2010.10.) pastāvēja uz cinisku vispārējās drošības normu pārkāpumu, kas noveda pie neattaisnotiem cilvēku upuriem.
Man ir lielas bažas, ka tagad sāksies cirks. Tiks līgti advokāti, tiks līgti «eksperti», kuri strādās nevis patiesībai, bet kāda atsevišķam labumam. Tāpat kā pirmajās dienās pēc nelaimes, tikai izurbuši likumu un instrukciju sējumus, firmu «eksperti» centīsies bankrotēt visus viedokļus, kas tiem nepatīkami. Vissvarīgāk nu būs atmazgāties. Jo nav skaidri redzams, kas tādai attieksmei liks šķēršļus, kad sāpes kaut cik pierims un atkal valdīs rutīna, kad atkal valdīs nevis tie, kuri glāba dzīvības, bet tie, kuri izrakstīja izglābtajiem čekus, nevis tie, kuri raudāja pie policijas sētas Priedaines ielā, bet tie, kuri skrūvēja augšā puķu un sveču cenas? Kurš no ar pietiekamu varu apveltītajiem pateiks – es atbildu, lai tā nebūtu, es garantēju, ka visa pie šīs nelaimes vainīgo ķēde tiks atklāta un arī pati nelaime atklāsies mums visā tās cēloņu pilnībā, bet cēloņi tiks novērsti? Vai varbūt Saeima, varbūt valdība skaidri un nepārprotami pateiks cilvēkiem, ka uzņemas šādu atbildību. Šīs atbildības rezultātu mēs varētu pieņemt par esošās varas izdzīvošanas kritēriju.
Te jādomā arī par to, no kādām aptuvenībām mēs – mediji – esam taisījuši «ekspertus». Mēs esam uzdevuši par ekspertiem procesa komentētājus (banku «eksperti» u.c.), nevis vērtētājus, kuri nepakļaujas par savu pieredzi zemākas kompetences apsvērumiem. Mēs esam taisījuši par ekspertiem tos, kas mūs iemidzina. Jo tas bijis patīkami. Patīkami, ja iztēles ātrums apsteidz prāta dziļumu. Vēl patīkamāks ir tikai «aizgūts prāts» – tev saka, un tu tici. Sabiedrībai pēc nelaimes esot atvērušās acis. Cik ilgi tās paliks vaļā?