Pētījuma Sabiedrības uzticēšanās institūcijām ietvaros SKDS lūdza katru respondentu nosaukt arī «trīs pašus labākos» (izveda valsti no krīzes – 10,5%, eiro ieviešana – 4,9%, pensiju indeksācija – 3,9%, ceturtais: stabila valdība – 3,6%) un «trīs pašus sliktākos» (eiro ieviešana – 11,88%, nodokļu paaugstināšana, nepareiza nodokļu politika – 7,5%, emigrācija – 7,5%, bezdarbs – 6,5%) Valda Dombrovska valdības darbus. Tāda ir attieksme. Uz kuru pusi tā sliecas, vislabāk redzams no apkopojuma: labos darbus nezina – 56,3%, sliktos – 37,4%, domā, ka labo darbu nav – 7,3%, domā, ka nav slikto – 1,1%, labos nosauc – 36,4%, sliktos – 61,5%.
Taču – Valda Dombrovska valdības ir strādājušas visai ilgi un pietiekami sarežģītos apstākļos, lai būtu pelnījušas demitoloģizētu vērtējumu. Nevis attieksmi vai komentāru vien.
Varbūt tāpēc, ka visumā piekrītu tēzei: «liberālās ekonomikas ideāli ir labi labklājības laikos, taču kaitīgi depresijas, krīžu un iespējamu ekonomikas kolapsu laikos» (Dž. Konvejs), man svarīga arī valdības politiskā uzvedība. Par Dombrovska valdības alternatīvu es izvēlos nevis kādu, teiksim, SC sastādītu valdības modeli, bet Ungārijas premjerministra Viktora Orbana valdību. Es neteicu, ka Latvijai vajag tieši tādu, bet savu nacionālo stāju Latvijai vajadzētu gan. Man vajag Latviju kā patstāvīgu (!) valsti Eiropā. Varbūt tāpēc lielā mērā piekrītu arī versijai, ka Latvijas valdība ievilka valsti eksperimentā. «Tas bija jauns eksperiments, kura ģenerālmēģinājumu Čīlē, pieliekot upurim pie galvas pistoles stobru, organizēja «Čikāgas zēni». Latvijas padomdevēji nāca no Džordžtaunas, tomēr ideoloģija bija iepriekšējā: demontēt valdību un nodot varu politiskajiem pakalpiņiem. (..) Un, tā kā «dizainerus» sponsorēja Rietumu finanšu institūti, nav jābrīnās, ka «piegriezts» tika par labu aizbildņu finanšu interesēm» (M. Hadsons, Dž. Sammerss). Ja nedomāt par ekonomisko suverenitāti, eksperiments Latvijā izdevās, pat lāgā neievērojot sociālās un politiskās stabilitātes pamatnosacījumus: noturēt iedzīvotāju nodarbinātības līmeni, nepieļaut ārvalstu darbaspēku; – no sirds atbalstīt ierindas pilsoņus, pacelt pakritušos, neļaut biznesam kaitēt darbiniekiem; – būt perfektiem likumības un kārtības lietās. Valda Dombrovska valdību veiksmes stāsts ir labi (turklāt uz iedzīvotāju rēķina) izpildīts pasūtījums, rādot Latviju kā etalonu, krīzes uzvedības paraugu tai ES daļai, kura tik rāma nav. Mazākais, ko es ar to gribu sacīt: šādi valdības centieni noveda pie tā, ka ekonomika un sociālā situācija te ir savstarpēji bezmaz svešas lietas ( saistībā ar šo būtu kā pienākas jāvērtē «veiksmes» ietekme uz itin daudzām valsts līmeņa problēmām – sākot no vidusslāņa, beidzot ar nabadzību). Tāpēc Dombrovska valdībā neviens nespēj konkrēti pateikt, kad beidzot tā veiksme nonāks līdz katram cilvēkam.
Savukārt par valdību uzvedības etalonu es ņemtu atziņu: «Ir politiķi, un ir valsts darbinieki. Politiķi domā par nākamajām vēlēšanām, valsts darbinieki par nākamajām paaudzēm» (V. Čērčils). Bet, tā kā nacionālās intereses un stratēģiskos mērķus Latvijā joprojām nevar uzskatīt pat par pietiekami artikulēti definētiem, manuprāt, skaidrs, ka mums arī šajā laika posmā valdībā bijusi darīšana ar politiķiem, nevis valstsvīriem. Iespējams, tāpēc lāgā nevar saprast, uz kuru pusi mums tā «izeja» no krīzes bijusi – uz priekšu, atpakaļ vai riņķojot ap savu asti.
Manuprāt, ne būtiskas ekonomiskā modeļa korekcijas, ne arī strukturālas, patiešām kvalitatīvas valsts pārvaldes reformas Dombrovska valdības neveica. Pēc Godmaņa valdības tās turpināja pārkraut krīzi uz sociāli neaizsargāto sabiedrības daļu. Kā tika prognozēts, patēriņa samazinājums vissmagāk iespaidoja tieši to. Skolotāju, ārstu, policistu algas tika samazinātas, pensiju indeksācija atcelta, iemaksas pensiju fondos novirzītas budžeta deficīta segšanai, samazināti izdevumi zinātnei, izglītībai, veselībai… Utt., u. tml. Lai arī nu jau kādu gadu tiek teikts, ka esam «izvesti no krīzes», spriediet paši, vai situācija ir sasniegusi vismaz pirmskrīzes līmeni? Aizņēmumu pamatmērķis – (pārvalstu) finanšu sektora stabilizācija. Strukturālās reformas pamatā nozīmēja skolu un slimnīcu optimizāciju. Budžeta deficīts tika mērdēts ar algu samazinājumu un nodokļu paaugstināšanu, tādā garā uzbarojot ēnu ekonomiku. Formālais un neformālais biznesam uzkrautais slogs (nodokļu, administratīvais, koruptīvais) netika krasi samazināts. Krass varas institūtu efektivitātes un funkcionēšanas kāpums, uz ko varētu cerēt krīzes laikā, nav redzams arvien. Interesanti, kāpēc bezdarba samazinājums joprojām neatbilst jaunradīto darba vietu apjomam? Apturēt valsts iedzīvotāju zaudējumu Dombrovska valdība nespēja un pārāk necentās, kādēļ imigrantu plūsmas turpmāk mums var šķist tikpat nolemtas, kā eiro ieviešana. Ja vērtēt pēc skaļuma, tad liekas, ka investīciju politika balstās uzturēšanās atļauju tirgošanā un banku no parādniekiem iegūtos aktīvos. Regulāri, sākot ar Parex «glābšanu» Godmaņa laikā, kad šis gājiens notika, apejot pat Saeimu, bijis jādomā par varas rīcības leģitimitāti, par lēmumu atbilstību tautas gribai. Utt., u. tml. Turklāt nav diezgan uzskaitīt, vajadzētu vērtēt to, kas Dombrovska valdības laikā noticis, piemēram, ar attīstības resursu efektivitāti, ārējo parādu, tautsaimnieciskās struktūras sabalansētību, reālā tautsaimniecības sektora attīstību…
Gruzīnu uzņēmējs V. Georgiadi uzskata, ka «krīzes beigas ir tad, kad sabiedrība sāk optimistiski raudzīties rītdienā». Vai Vienotības, Valda Dombrovska valdības retorika, panākumi atbilst šim kritērijam?