Ziņa, ka «pilngadību sasniegušie bēgļi un personas ar alternatīvo statusu Latvijā varēs saņemt 256 eiro ikmēneša pabalstu, bet bērniem pabalstā paredzēts izmaksāt 76 eiro mēnesī» (LETA), radījusi Latvijas ļaudīs pilnīgi pamatotu, maigi sakot, neizpratni. Ne Iekšlietu ministrija, ne Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde pagaidām nav sniegusi attiecīgo, valdībā jau akceptēto noteikumu pamatojumu. Tāpēc varam brīvi improvizēt.
Pirmkārt, kāpēc veselu gadu 256 eiro ekonomiski aktīvā vecuma cilvēkiem jāmaksā «par neko»? To varētu saprast, teiksim, mēnesi, bet, kāpēc turpmāk nav iespējams cienījamos, valsts akceptētos bēgļus, kuri noteiktajā laikā nav varējuši vai nav vīžojuši atrast darbu, iesaistīt kādos sabiedriskos darbos? Lai vismaz tā sāk strādāt tās valsts labā, kas tiem devusi patvērumu. Vai arī valsts grasās sākt kultivēt imigrantu sociālo parazītismu, kas vienā otrā vecās Eiropas valstī kļuvis par sērgu? Bet tiem rīcībspējīgajiem bēgļiem, kuri strādāt negrib, bēgļa statuss, manuprāt, jāatņem. Jo šādā kārtā atklājas, ka tie nav vis «nelaimē nonākuši cilvēki», bet komforta meklētāji.
Otrkārt, ar ko pamatots tas, ka bēgļu pabalstam jābūt bezmaz samērojamam ar minimālo algu valstī (320 eiro), nevis, piemēram, ar garantēto minimālo ienākumu (gandrīz 50 eiro)? Vidējā pensija Latvijā ir 248 eiro, taču tūkstoši saņem pensijas, kas salīdzināmas drīzāk ar GMI nekā šo vidējo. Ar ko viņu statuss varas acīs ir nolemtāks par bēgļu statusu? Kas nosaka to, ka bēgļu «bērnu naudai» (76 eiro) jābūt bezmaz septiņas reizes lielākai par Latvijas «bērnu naudu» (11 eiro)? Vai varbūt šāds atbalsts ir samērots ar «ES praksi»? Bet, ja, ņemot, teiksim, IKP uz vienu iedzīvotāju, esam ceturtie nabagākie ES (2013.), kāpēc bēgļu atbalsta ziņā vēlamies būt vismaz astotie vai devītie no beigām (izmantots Eurostat)?
Treškārt, bēgļiem tikšot apmaksāti valodas kursi (50 eiro mēnesī). Bet nupat lasīju ziņu, ka Nepilsoņu kongresa akcijas oponenti, cita starpā grasījās miermīlīgi aprādīt akcijas rīkotājiem, kur mūsu valstī var apgūt latviešu valodu bez maksas. Kāpēc gan bēgļiem neizmantot šīs iespējas?
Ceturtkārt, zināms cinisms manis sacītajā ir jūtams tāpēc, ka, meklējot tīklā vajadzīgo informāciju, vai uz katru klikšķi izlēca kāda bēgļus «organizējoša» firma. Mēs garantējam, ka jūs saņemsiet bēgļa statusu tajā Eiropas valstī, kurā vien vēlēsieties. Mēs vērosim jūsu gaitas un palīdzēsim jums visā jūsu statusa stabilizācijas procesā, mēs tiksim galā ar vietējo birokrātiju, tikai samaksājiet (teiksim, 8000 eiro plus vēl 800 par katru ģimenes locekli) un pilnīgi paļaujieties uz mums. Bēgļi it kā ir cilvēki, kuri bijuši spiesti pamest savas pastāvīgās mītnes zemes ārkārtēju apstākļu dēļ. Saskaņā ar Ženēvas konvenciju (1951.) tie, kuri var kļūt par upuriem, vajātiem savas rases, tautības, sociālās grupas, politisko uzskatu, seksuālās orientācijas .. dēļ. Lai arī Eiropā bēgļu statusa piešķiršanas procedūra kļūstot arvien stingrāka, tomēr jājautā: kurš šajā procedūrā būs konkurētspējīgāks – bēglis, kuram tiešām nav ceļa atpakaļ un kurš zaudējis visu, vai cilvēki, kuri var nopirkt minētās «industrijas» pakalpojumus? «Bēgšana uz Eiropu arvien ir pievilcīga!» – tā kāda «firma» reklamē sevi. Latvijā bēgļu statusu saņemot ceturtā daļa no prasītājiem. Cik dziļi un neformāli tiek pārbaudīta viņu sniegtā informācija? Kas tiek filtrēts – informācija vai lūdzēju «stāsti»? Es neesmu šo lietu pētījis, tomēr mani, piemēram, mulsina salīdzinoši lielais patvēruma lūdzēju skaits no Krievijas vairākās ES valstīs (dažviet pāri par 90% no visiem) un tostarp Latvijā. Kādus pāris es pazīstu, viņi nav gluži nabagi, bet nav arī pirkuši uzturēšanās atļaujas. Man viņi saka: «Krievijas lielpilsētās kļuvis nedroši dzīvot.» Respektējams iemesls, bet vai ar to diezgan bēgļu statusam?
No vienas puses, es liekos saprotam Itāliju, kurai «arābu pavasaris» sagādāja tik daudz bēgļu, ka itāļi, redzot ES vienaldzību, piedraudēja tai ar šķiršanos. Tomēr, no otras puses, Latvijas vietā es skatītos nevis uz Itāliju, Spāniju, Franciju vai Zviedriju, kuras ES institūcijās itin bieži gaužas par bēgļu slogu, bet gan uz Somiju, kura negaužas, jo nelaiž iekšā, kas pagadās. Multikulturālisma kļūdas Latvijā nav jāatkārto. Manuprāt, bēgļa statuss, ja tas saņemts, nozīmē patvērumu, bet ne privilēģijas un dīku dzīvi. Skolu un medicīnas pieejamība – tas ir pašsaprotami, bet sociālais lifts arī bēgļiem jādarbina ar savu darbu, talantu un spēju iekļauties mītnes zemes sabiedrībā un respektēt tās tradīcijas. Vismaz vienas paaudzes laikā vārdi «izraidāms», «atgriežams mītnes zemē» nav atmetami.