Lai mediju politiskie teksti martā un maijā atgrieztos pie Otrā pasaules kara satura, mums Latvijā oficiālā līmenī vajadzētu pasludināt, ka izšķirošā loma šā kara iznākumā bija Hondurasai. Un tā jau arī bija. Hondurasa pieteica karu Trešajam reiham 1945. gada aprīļa vidū, un, raugi, Vācija bezmaz nekavējoties kapitulēja.
Ja to neizdarīt, tad karš, okupācija, Eiropas sadalīšana, leģionāri, sarkanarmieši… arī turpmāk martā un maijā būs tikai tapetes uz sienām istabā, kur mūsdienu politiskie salašņas tirgojas ar vēsturi. Jo savas vēstures radīšanai tie par sīku. Tie par sīku arī valstij un vienotai nācijai. Pat tie, kuriem ir vara, jo gadus, jo izteiktāk martā un maijā izrādās nevis kā notikumu veidotāji, bet kā notikumu komentētāji. Ieskaitot drošības dienestus. Vienā vai otrā datumā tie pieļauj orālu konfrontāciju ar notikumu saturu, bet pārējās gada dienās paši izteikti izvairās no tiešas konfrontācijas lietās, kuras gan publiski uzsver kā valstij nevēlamas vai pat bīstamas. Tāpēc informatīvajā telpā ij 16. martu, ij 9. maiju par politiski nozīmīgiem valsts (!) mēroga notikumiem dara nevis primārais to saturs, bet politizētas putas pār to. Vismaz četras piektdaļas publikāciju (es saskaitīju) ir veltītas tikai putām. Nevis saturam, bet sevis iezīmēšanai attieksmē pret to, pretējās puses stulbuma apcerēšanai vai skandālu, grautiņu, kautiņu un sprādzienu saspringtām gaidām. Arī amatpersonām kvalifikācijas pietiek tikai tam, lai ieņemtu attieksmes pozas – ak, ministri šajās dienās nedrīkst būt indivīdi, pilsoņi… Nevis tam, lai ar adekvātu politiku atgrieztu šos notikumus tiem dabiskā mērogā un formātā. Kaut vai tādā, kādā tie pastāvēja deviņdesmito gadu sākumā.
Es uzskatu, ka nevis vieni vai otri rīkotāji, nevis provokatori vai tie, kuriem šajos datumos tek agresijas slienas, bet tieši Latvijas amatpersonas, politiķi joprojām ir galvenie ar šiem datumiem (un ne tikai tiem) saistītās politiskās, etniskās spriedzes veicinātāji. Tāpēc, ka tiem joprojām nav padoma tādam valsts nākotnes, nācijas uzdevumam, kas padarītu arī šādu pretišķību konfrontāciju sekundāru. Turklāt – ne integrācijas, ne nācijas izlīguma nebūs, kamēr tie neizrietēs no realitātes, bet tiks tai uztiepti. Es arvien vairāk sliecos domāt, ka oficiālā vara piedāvā samākslotas integrācijas versijas apzināti. Jo to neinteresē spēcīga, viedokļu daudzveidībā vienota tauta. Teritorija to interesē vairāk nekā valsts. Tāpēc tai arvien izdevīgi tikt pie varas nevis saskaņā ar spēju gādāt par valsts interesēm, nevis saskaņā ar spēju aptvert līdzcilvēkus kā valsts resursu, bet saskaņā ar spēju izmantot un kultivēt «savējo – svešo» mitoloģiju. Tāpēc vieglāk atļauties bezstājas rīcību, kura izriet nevis no tā, kas ir, bet no tā, ko «var traktēt». Arī drošības lietās.
Es brīnos par DP vēlmi būt politikas apteksnei, proti – pietikt ar mājieniem, kuras nevalstiskās organizācijas mums būs turēt par «nepareizām». Manuprāt, ja politiķi domā kategorijās «svešais», tad DP pienāktos rīkoties (!) kategorijās «ienaidnieks». Ja no DP mutes publiski skan apgalvojumi «pretvalstisks», «naidu kurinošs», tad, atšķirībā no manis, tie nedrīkstētu būt tikai viedokļi vai apgalvojumi. Ir jābūt šo apgalvojumu saturam atbilstošai rīcībai. Brīdinājumam par draudiem, jāseko draudu novēršanai. Bet, ja rīcības nav, tad arī DP uzstājas tikai kā situācijas polarizētāja. Pretvalstiski pūļi klīst pa Latviju, bet DP tikai komentē un norāda uz šiem pūļiem kā draudu. Smieklīgi.
Taču – kā citādi, ja politiķi paši dod priekšroku operēšanai vairāk ar iedomātiem nekā reāliem cilvēkiem. Piemēram, jau vairāk nekā desmit gadus neesmu redzējis nevienu (!) pozīcijas politiķi atklāti konfrontējam to organizāciju laukumā, kuras tas nodēvējis par sliktām vai pretvalstiskām. Tādas iespējas ir, es esmu tās izmantojis, lai arī žurnālistam pasākumos vajagot turēt muti un klausīties. Bet «pareizos» politiķus es tur redzējis neesmu. Nav brīnums, ka tie nezina šo auditoriju. Tiem nav atslēgas ne 9. maija, ne citai līdzīgu uzskatu publikai. Tie gatavi būt tikai pastarpināti sludinātāji, nevis reāli cīnītāji par savu pārliecību. Tie spēj vien aurot, lai DP distancē tos no viedokļiem, ar kuriem paši nezina ko iesākt. Tie vaimanā par sabiedrības sašķeltību, bet paši uztur šīs sašķeltības «oāzes». Smieklīgi.
Šajā sakarā interesanti, cik produktīvi tiks izmantota krievu raidījumiem TV un LR4 nupat atvēlētā nauda, cik jēdzīgs būs iecerētais Baltijas medijs krievu valodā. Nez kāpēc man šķiet, ka to pasūtīs cilvēki, kuri bīstas no tiešas viedokļu konfrontācijas. Un, tā kā mums te turklāt ir niķis oficiāli vairāk reflektēt nevis Rietumu, bet tieši oficiālās Krievijas rīcību (mediju aizliegums, NVO filtrēšana…), tad vēlamo adresātu šīs ieceres var nesasniegt. Nupat atkal apmeklēju mediju kluba Formāts A3 pasākumu, kur kārtējais Krievijas viesis, profesors Boriss Kovaļovs runāja par kolaboracionismu. Es ar viņu biju izrunājies jau iepriekšējā dienā, tāpēc jautāju rīkotājiem vien to, cik citu valstu izlūkdienestu virsnieki šoreiz ir klāt (bija it kā DP sniegta informācija, ka kluba pasākumos to papilnam). Neviens neteica. Bet viesis citēja kādu Ukrainas akadēmiķi, kurš teicis, ka Krievija izgrūdusi Ukrainā lielu naudu bez īpašiem panākumiem, bet amerikāņi ar mazāku naudu guvuši iespaidīgākus rezultātus. Akadēmiķis teicis: tas tāpēc, ka jūsu naudu Ukrainas priekšnieki nozaga, bet amerikāņi deva naudu adresēti – konkrētiem projektiem un cilvēkiem, to vajadzēja atstrādāt. Domāju, ka tieši adresācijas problēmas sagādās minētajiem medijiem vislielākās grūtības. Tie uzrunās nevis vēlamo adresātu, bet pasūtītāju priekšstatus par to. Jo esam tikuši līdz situācijai, kur gan politiķi, gan mediji, kur katra puse dzird tikai pati sevi, bet otru pusi nepazīst. Dzīvosim – redzēsim, kā būs. Bet devītais maijs lielā mērā kļuvis par šādas politikas pļaujas svētkiem. Žēl man šodien to džeku, kuri dažādos mundieros bija īsta karavīra vārda un goda cienīgi.