Lecam pa vecam?
Divpadsmitās Saeimas vēlēšanas bija veiksmīgas. Varas sistēmai veiksmīgas. Pirms vēlēšanām Jānis Bordāns jautāja saviem draugiem: «Slikti funkcionējošā sistēmā ietekmīgu ļaužu loks nereti panāk, ka «neērtie» tiek izslēgti. Rezultātā sistēma turpina graut sevi. Protams, viņi turpina stāstīt, ka ir neaizstājami.
Taču – vai tā ir?» Konkrēto vēlēšanu iznākums apliecināja, ka ir. Sistēmas apdraudējumu izdevās reducēt līdz iepriekšējam minimumam. Iespējams, starp 41 Saeimā jaunievēlētajiem deputātiem kādiem astoņiem desmit būs sava balss, taču pagaidām neviens no tiem, kaut vārdos, nav apliecinājis savas spējas mainīt politiku, mainīt sistēmu. Arī elektorāts arī šajās vēlēšanās bija rātns un pietiekamā vairumā gatavs kompromisiem gan ar sistēmu, gan sirdsapziņu (ja nav cita, tad jābalso kaut vai par ļaunumu). Es sliecos piekrist tai pieredzei, ko no kaut kādas Hobitu zemes, kur arī vēlēšanas esot ik pa četriem gadiem, pārvedis Valdis Šteins. Viņš raksturoja partijas kā pūķa galvas, kuras gan iztaisoties ļoti dažādas (cita zeltīta, cita zaļa, cita zila, cita sarkana, cita melna un pat sudrabota tur esot), runājot dažādās mēlēs, bet stutējot vienu rumpi (sistēmu). «Paklausieties radio, TV – katra galva dzied savu dziesmu un vēl viena uz otru apsaukājas. Paskaties šo komēdiju, jo pēc tam – pēc tam sāksies traģēdija (jauni nodokļi, jaunas pašdeportācijas, jaunas «citadeles» utt.).» Iespējams, es tik dramatiski nedomāju, jo vēl neesmu nonācis līdz atziņai, ka «ar vēlēšanām sistēmu uzvarēt nevar». Taču «jātiek ārā no antipasaules uz pasauli» tiešām ir. Bet ne jau divpadsmitā Saeima par to gādās. Pateicoties mūsu rūpēm, tā lēks pa vecam. Dažas svārstības, kas satramdīja sistēmu, ir sekundāras.
Pirmkārt, par Saskaņas zaudējumu 12. Saeimas sakarā varbūt varētu runāt tad, ja Saskaņai spīdētu dalība koalīcijā. Opozīcijā paliekot, mandātu skaita svārstības ir Saskaņai nenozīmīgas. Turklāt pieci tīģeri opozīcijā var būt varenāki kaut vai par 49 jēriem. Taču Saskaņa spēra platu soli pretī zaudējumam nākotnē. Galvenokārt pati savu kļūdu dēļ, vēloties paplašināt savas elektorāta ganības ar aptuvenību. Proti, Saskaņa reāli apliecināja, ka nākamajās pašvaldību vēlēšanās tā (ja varas partijām pietiks prāta un meistarības) var savas pozīcijas Rīgā zaudēt. Ja nemaldos, pēdējās pašvaldību vēlēšanās Saskaņa/GKR Rīgā dabūja 58% balsu. 12. Saeimas vēlēšanās tā Rīgā dabūja 36,17% (neviens GKR kandidāts no Saskaņas saraksta 12. Saeimā netika). Tātad, ja ņemt galvā tikai ciparus, Saskaņa Rīgā ir atspiesta krievvalodīgo elektorāta aplokā. Protams, viss nav tik lineāri, bet, lūk, šis ir būtiskais Saskaņas zaudējums. Vai vismaz brīdinājums tai.
Otrkārt, tikpat mandātus, cik Saskaņa, zaudēja 11. Saeimas valdošā koalīcija. Septiņus. Ja atkal ņemt vērā tikai ciparus, lielāko daļu Reformu partijas mandātu potenciālajai pozīcijai savāca ne jau Vienotība, tos savāca ZZS. Bet ZZS politikā ir daudz nopietnāks, pieredzējušāks spēlētājs par Reformu partiju. Varbūt arī par Vienotību, jo iepriekšējā Saeimā ZZS vajadzēja iztikt ar nosacītu mazumiņu. Nu ZZS, vismaz sava iespējamā svara ziņā, dabūjusi kādu nekādu vairumiņu. Čurai uzreiz cita skaņa. Bet, ja tik ļoti tiek daudzināts vārds «stabilitāte», tad es koalīcijas stabilitātes dēļ uzreiz dotu sastādīt valdību ZZS. Protams, Vienotība var teikt, ka V+NA+RA+NSL=55, bet arī ZZS var teikt, ka ZZS+NA+RA+NSL=53. Vai arī, ja Vienotība saņems valdības sastādīšanas mandātu, šai aritmētikai vajadzētu atbrīvot to no ierastajiem niķiem, kaprīzēm un epatāžas.
Treškārt, Saeimā esot divi «jauni spēki». Atvainojiet, nepamanīju. Redzēju, ka būs divas jaunas izkārtnes (vai divas citas pūķa galvas), bet sakārtotas ambīcijas, kas politiskās prakses līmenī gribētu mainīt sistēmu, nepamanīju. No sirds Latvijai šajā ziņā nodarbojās ar sludināšanu, bet Reģionu apvienība sirga ar eklektismu.
Ceturtkārt, vakar un aizvakar medijos visvairāk tika daudzināts ne jau kāds no politikas pīlāriem, bet Artuss Kaimiņš. Būtu man teikšana, es puisim uzreiz dotu Saeimas spīkera vietu. Tiesa, cerībā, ka viņš garā un prātā ir kaut ko mantojis vismaz no tā viena sava radinieka, kuru man bija gods pazīt un kuru ļoti cienīju. Taču arī tad, ja Saeimas stilu raksturotu aktīvs balagāns, tas spiestu deputātus mobilizēties daudz vairāk nekā garlaicīgs un viduvējs balagāns, kurš tikai imitē parlamentārismu.