Attiecības kļūs aukstākas

© f64

Droši vien tiem politiķiem un pilsoņiem, kuri, neiesaistot smadzenes, luncina astes uz vienu pusi un ņirdz zobus uz otru, Vladimira Putina vēstījums Federālajai sapulcei likās agresīvs un draudīgs. Man no tā tika divas galvenās atziņas: Krievijas ārpolitika nemainīsies; Krievijas ekonomika ir, teiksim, apstājusies, bet Krievijas centrālajai varai nav stratēģiska padoma, kā to esošajos apstākļos atkal piespiest kustēties. Ciktāl runāt par Rietumiem adresēto konfrontējošo retoriku, tiktāl tā manā uztverē bija, pirmkārt, kā izsakās diplomāti, «adekvāta reakcija» uz līdzīgu ASV un Eiropas vāvuļošanu, otrkārt – dūmi, ko palaist virsū situācijai Krievijas iekšienē. Pati uzruna man likās mērķtiecīga, tāda, kas definē ne tik daudz stabilizāciju, cik riskus.

Pirmkārt, tāpēc, ka Putins definēja Krievijas gatavību uzturēt ar mums arī «auksta» konflikta noteiktas attiecības. Vadoties nevis no tā, ka Krievijai šajās lietās būtu izšķirošs ietekmes potenciāls, bet no tai piedāvātiem apstākļiem. Protams, Krievijas taisīšana par aplenktu reģionu lielā mērā bija adresēta savai publikai. Taču lielas valsts gatavība norobežoties liecina arī par to, ka var tikt sašķelta attieksme pret problēmām, kuras risināmas tikai ar globāli vienotu nostāju. Risku es te saskatu ne tik daudz tajā, ka Krievijas attiecības ar Rietumiem kļūs aukstākas, bet gan tajā, ka mondiālās krīzes, sākot ar resursiem, beidzot ar cilvēku tirgu un narkotikām, netaps vis solidāri ārstētas, bet kļūs par savstarpējo rēķinu kārtošanas rīku, par konfliktu cēloni.

Otrkārt, varēja skaidri manīt, ka Krievijas režīms jūtas apdraudēts un demonstrē sevi adekvāti tādai situācijai, kad parādās šī režīma politiskas iznīcināšanas draudi. Runas konstrukcija (ekonomikai pievērstās daļas apjoms un saturs) liecina, ka Krievijai šobrīd galvenie, aktuālie draudi izriet no uzbrukuma tās finansu resursiem. Lai arī runā netrūka visiem Krievijas ļaudīm pievērstu patriotisku un urrāpatriotisku apliecinājumu, galvenais aicinājums saliedēties un solidarizēties ap varu, lai cik dīvaini liktos, tika adresēts oligarhiem. Jā, tika solīti labumi arī plašākiem ļaužu slāņiem. Taču, piemēram, tie, kuru uzkrājumus rubļa krišana ir aizslaucījusi, netapa pamanīti. Toties oligarhu kapitāls saņēma amnestiju. Man tas liecina, ka oligarhi bijuši (ir) arī Krievijas politiku noteicošā kasta, un primārais Kremļa aicinājums, bezmaz lūgums, ir – apturēt šīs kastas savstarpējos, iekšējos kašķus. Turklāt runā ietvertais vēstījums valsts aparātam, manuprāt, liecina, ka sekos jūtami varas centralizācijas pasākumi, un nebūs liels brīnums, ja Krievijas varas aparāts piedzīvos aptverošas tīrīšanas, lai, cik tik iespējams, pakārtotu dažādu līmeņu vietējos feodāļus centrālās varas gribai vai tiktu no tiem vaļā. Ja centrālajai varai trūks principiālai rīcībai nepieciešamās ietekmes un resursu, iespējami izvērsti galma konflikti. Jukas.

Treškārt, riskus vairo arī tas, ka sabiedrība Putina opozīcijā nesaskata respektējamu pretspēku, režīma alternatīvu. Opozīcija tik vien zina, ka Putins ir liels aplamnieks un bezmaz jucis. Bet ar mums patīkamu retoriku nepietiek, lai reāli pārņemtu varu. Tādā garā opozīcija pat nostiprina to ļaužu pārliecību, kuri uzskata, ka Putins ir bezmaz neaizstājams. No šejienes arī retorika: «pēc Putina» būs lielākas problēmas (N. Nazarbajevs u.c.).

Savukārt reakcija uz Putina vēstījumu liecina, ka, līdzīgi Kremlim, kurš lāgā nezina, ko iesākt ar savu valsti, arī Rietumi nezina, ko iesākt ar Krieviju. Kādā pētījumā secināts, ka ekonomisko sankciju piemērojums sniedzis to ierosinātājiem vēlamo rezultātu 34% gadījumu. Bet jo bieži esot tā, ka sankcijas dodot pilnīgi citu efektu nekā gaidīts. Neviens Putina runas, Krievijas režīma vērtētājs nevar precīzi pateikt, vai sankcijas padarīs Krieviju par Dienvidāfriku (sankcijas līdzēja aizvākt aparteīdu) vai Kubu (vairāk nekā pusgadsimts sankciju bez vēlamā efekta). Bet, ja nomākt vai pakļaut nesanāks, tad ar šādu politiku, mainoties spēku samēram, agri vai vēlu sekos atsitiens. Attiecību ar Krieviju reducēšana tikai līdz diviem iespējamiem scenārijiem – ja no tās nenorobežoties, tad nāksies tai pakļauties – gan liecina ij par gļēvu tuvredzību, ij par draudu vairošanu.

Viedokļi

Demogrāfisko izmaiņu un finansējuma pārdales starp skolām rezultātā arī šogad daļai Latvijas pedagogu pie vienādas slodzes ir algu samazinājums. Šo apstākļu dēļ cieš ne vien pedagogi, bet kopumā tiek apdraudēta arī izglītības kvalitāte. Tā, kā ir šobrīd, nedrīkst turpināt – izglītības finansēšanā ir nepieciešamas izmaiņas. Lai nodrošinātu taisnīgu darba samaksu ikvienam pedagogam neatkarīgi no skolas atrašanās vietas vai skolēnu skaita tajā, Izglītības un zinātnes ministrija izstrādājusi jaunu modeli “Programma skolā”, ko plānots ieviest ar 2025. gada 1. septembri.

Svarīgākais