"Igaunijā nav oligarhijas" (T. H. Ilvess)

© f64

Igaunijas Mātes valodas dienā (14. marts) Latvijas igauņu biedrībā atvēra Igaunijas Valsts prezidenta Tomasa Hendrika Ilvesa interviju grāmatu (autore intervētāja Īvi Anna Masso) Savā balsī. Latviski (tulkotājs – Juris Putriņš). Grāmatas ievadā Ilvesa kungs piemin Ipiķos mītošo igauņu tulkotāju Reinu Seppu, kurš teicis: «Kad ceļā sastopam igauni, tas savu skatienu papriekš savieno ar zemi un tikai tad pievērš mums; savukārt latvietis, pirms pievērst skatienu mums, palūkojas debesīs.» Varbūt Reinam taisnība, bet, ja runāt par latviešu politiķu grāmatām, tad tie skatienu pamatā pievērš apkārtnei (kādi tie citi ap mani bija u. tml.), bet paši uz sevi kā amatpersonu analītiski gandrīz neskatās.

Savā balsī Igaunijas prezidents vērtē sevi un Valsts prezidenta institūta efektivitāti gan tieši, gan netieši. Mēs tagad domājam par nākamo Latvijas Valsts prezidentu. Tāpēc atļaušos paņemt no grāmatas dažas atziņas, kurās saskatu gan Ilvesa kunga pašraksturojumu, gan arī iespēju salīdzināt, cik tuvi vai savrupi mūsu nostājai ir viņa uzskati saistībā ar notikumiem vai procesiem, kas arī mums bijuši svarīgi.

«Tas, ko es uzskatīju, ka prezidents darīs, un tas, ko prezidents patiesībā dara, izrādījās ļoti atšķirīgas lietas. Kas arī ir loģiski, jo man nebija ne mazākā priekšstata par šo lomu un nebija pieredzes. Ja esmu bijis labs prezidents, tad tas ir tāpēc, ka neesmu pieņēmis tādu nostāju kā «oo, es esmu prezidents!», es neesmu licis uzsvaru uz savu prezidenta amatu. Taču pats svarīgākais, ka esmu vienmēr iestājies par pamatlikumu. Pirmo reizi tas notika sakarā ar Likumu par aizliegto objektu likvidēšanu (Riigikogu 2007. gada 15. februārī pieņemtais likums, saskaņā ar kuru sabiedriskā vietā aizliegts uzstādīt vai eksponēt objektus, kuri slavina okupāciju un masu represijas, var būt par iemeslu naida kurināšanai un sabiedriskās kārtības graušanai – V. A.), toreiz visi teica: «Darīsim tā, kā tauta to grib.» Bet tas bija pretrunā pamatlikumam, tas būtu nozīmējis izpildvaras un parlamenta varas robežu saplūšanu, un to nevar darīt.»

«Jau desmit gadu esmu runājis, ka viens no iemesliem, kāpēc Igaunija savam austrumu kaimiņam sagādā zobu sāpes, ir tas, ka tā parādīja, ka pat pēc 50 komunistiskajā režīmā pavadītajiem gadiem tā spēj būt liberāli demokrātiska valsts.» Sevišķi laikā, kad no Krievijas skan, ka Igaunija (Latvija) kā valsts «nekas nav», tas tiešām ir labs arguments. Jo tas salīdzina kvalitātes. Krievija nav spējusi tapt demokrātija, bet Baltijas valstis ar visiem lieliem demokrātijas trūkumiem tajās – ir. Savā balsī rakstīts, kā Krievija, pastāvot skaidrai demokrātijas definīcijai, līferē ar šo jēdzienu («vadāmā demokrātija», «suverēnā demokrātija»,…). «Kāpēc tad nesaukt to par diktatūru?» jautā Ilvesa kungs.

«Demokrātisku pārvaldi ir grūti īstenot, ja privatizācija notiek tā, ka manta pāriet klanu vai oligarhu rokās. (..) Šīs divas lietas – nepolitizēta ierēdniecība un oligarhu neesamība – mums deva iespēju kārtot lietas efektīvāk.»

«Man ir ļoti grūti iedomāties, kā ir iespējama modernizācija bez brīvas ideju izplatīšanas iespējām.» Tā Ilvesam nav deklarācija. Iespējams, tieši no šīs attieksmes izriet viņa aktīvais atbalsts Igaunijas Kopdarbības kopai, kura nodarbojas arī ar valsts iekārtas modernizāciju un atbild par Tautas saeimas darbību. Personiski man tieši Tomasa Hendrika Ilvesa spēja veicināt, veikt un atbalstīt darbus, kas reāli iespaido sabiedrības kvalitāti uz labu, reāli nodarbina sabiedrību ar valsts lietām, nevis ar «plaisu», ir īpašība, kas viņu no mūsu valsts prezidentiem atšķir visvairāk.

«Mācība, kuru politikā bieži aizmirst, – demokrātijā vara nekad nevienam nav mūžīgi. Kad tu respektē savu pie varas esošo sāncensi, tad tiksi respektēts arī pats, būdams opozīcijā. Šajā ziņā es Igaunijā gribētu redzēt Somijas politisko kultūru, kur tieši parlamenta līmenī ar opozīciju rēķinās vairāk nekā pie mums.» Savukārt šo tēzi es izvēlējos tāpēc, lai atgādinātu, ka Latvijā opozīcija ir gan politikas resurss, bet nav valsts resurss. Jo Saeimas partijas vara nodarbina vairāk nekā valsts, un konsensa politika tur nav modē.

«…vienmēr pastāv kārdinājums būt tikai parastam cilvēkam.»

Viedokļi

Demogrāfisko izmaiņu un finansējuma pārdales starp skolām rezultātā arī šogad daļai Latvijas pedagogu pie vienādas slodzes ir algu samazinājums. Šo apstākļu dēļ cieš ne vien pedagogi, bet kopumā tiek apdraudēta arī izglītības kvalitāte. Tā, kā ir šobrīd, nedrīkst turpināt – izglītības finansēšanā ir nepieciešamas izmaiņas. Lai nodrošinātu taisnīgu darba samaksu ikvienam pedagogam neatkarīgi no skolas atrašanās vietas vai skolēnu skaita tajā, Izglītības un zinātnes ministrija izstrādājusi jaunu modeli “Programma skolā”, ko plānots ieviest ar 2025. gada 1. septembri.

Svarīgākais