Kas ir premjerministrs?

Kas Latvijā šobrīd ir izpildvaras vadītājs? Laimdota Straujuma. Ja tā tiešām ir, tad kāpēc viņa sūkstās par birokrātiju kā par pastarpinātu, nevis kā par sev (izpildvarai) pakļautu institūtu? Kāda bijusi reālā, teiksim, iesaistīto ministriju galveno ierēdņu – valsts sekretāru – reālā atbildība par sačakarēto Expo 2015, kāda būs reālā gan to «20 parakstītāju», gan viņu priekšnieku atbildība par dēlī salaisto skolas.lv? Sūkstīšanās publikai par neizdarīgo birokrātiju ir dekoratīva un liekulīga arī tāpēc, ka tā nav nekāds jaunatklājums. Tas ir birokrātijas ikdienas stils. Sekas tam, kā politiķi izturējušies pret valsts aparāta komplektēšanu, sekas civildienesta veidošanas kvalitātei, sekas tam, ka «politiķus komandē ierēdņu armija» (R. Vējonis, NRA, 9.08.2013.).

Proti – birokrātijai ir liela, ja ne absolūta iespēja pakārtot gan likumdevēja, gan izpildvaras ikdienu savai ērtībai (tostarp pat vēršot ES normas pret saprātīgām vietējām iniciatīvām). Tāpēc, piemēram, valsts stratēģijas nav domātas darīšanai, bet izrādīšanai. Tāpēc projektu kontroles efektivitāte izpaužas pamatā kā nopakaļ faktam skanošas vaimanas par nelietderīgi iztērētiem līdzekļiem. Mums ir birokrātijas valsts. Tāpēc, ka likumdevējam un izpildvarai tādā «formātā» (līdz ar birokrātiju) bijis ērtāk izmantot varu un valsti. Vajag reāli mainīt «formātu», nevis tikai oficiālos traktātos retoriski sapņot par «vienotu, mērķtiecīgu un tālredzīgu uz valsts nākotni vērstu valsts pārvaldi» un sūkstīties, ka pašu vainas dēļ tā nesanāk pat ne maza, ne efektīva. Turklāt – tāda attieksme liecina, ka korupcija pie mums līdz šim apkarota vien atsevišķu gadījumu, atsevišķu epizožu līmenī, bet institucionālā korupcija pēc būtības nav ne aiztikta, ne arī kā pienākas pētīta.

Varbūt arī Latvijā laiks likt lietā kādu no nupat mūžībā aizgājušā Singapūras premjerministra Lī Kuana Ju ierosmēm? Varbūt iesākumam iepērt tos 20 (vismaz vīriešus no tiem) ar bambusa (kārklu) rīkstēm? Varbūt, pat ja kāds uzvārījies vien par piečuku, konfiscēt visu viņa mantu? Bet, ja esi ticis par ministru (ar ļoti lielu algu), tad zem lupas tiek visi tavi radi līdz ceturtajam augumam. Protams, korupcijas izskaušanai īstenot arī slaveno padomu: «Sāciet ar to, ka iesēdiniet trīs savus tuvus draugus. Jūs tiešām zināt, par ko. Un arī viņi zina, par ko.» Lī Kuans Ju nebija demokrāts. Bet mēs ar demokrātiju saprotam varas tiesības uz izlaidību. Kas gan cits ir šī nemitīgā «rotaļāšanās» ar tiltiem, ar vilcieniem, ar maksātnespēju, ar ražotspējīgu uzņēmumu bankrotiem, ar KNAB…? Tostarp adekvāts, rezultatīvs satraukums vai vismaz sašutums par sistēmas līmeņa nelaimēm kaut kā nav manāms. Ir tikai divdesmit un vairāk gadu ilgs, dažādi variēts, augstāko amatpersonu birokrātijas neizdarībai veltīts refrēns. Man ir savākti gandrīz visi valsts pārvaldes uzlabošanai veltītie nolēmumi kopš deviņdesmito gadu sākuma. Es teiktu, ka lielās līnijās tajos noteiktie mērķi nav panākti. Kāpēc? Vai ierēdņi, civildienests pie tā vainīgi? Tiesa, Valsts kancelejas direktore Elita Dreimane pretēji Vējoņa kungam ir apgalvojusi, ka valsts pārvaldes un likumdevēja galvenais uzdevums valstī ir – «īstenot likumdevēja un valdības gribu» (NRA, 9.09.2009.). Bet, ja es to pieņemu, tad valdība nav gribējusi, piemēram, nodalīt valsts administrāciju no partijām. Nez vai tā ir nodalāma no politikas, bet no partijām ir. Valdība nav gribējusi nokasīt no civildienesta katla tos partiju sinekūru «piedegumus», kas līdz ar katru jaunu Saeimas sasaukumu, ar katru jaunu valdību rodas klāt. Valdība nav gribējusi ieviest kvalitātes vadības sistēmu valsts iestādēs, lai arī to noteica jau Valsts pārvaldes reformas stratēģija (2001.–2006.). Valdība nav gribējusi, lai birokrātija «no procesa» principiāli pārslēdzas «uz rezultātu». Valdība nav gribējusi novērst (tostarp veicot paredzēto decentralizāciju) negatīvās reģionālās atšķirības (šis darbs 1995. gadā (ja ne agrāk) fiksēts kā izdarāms līdz Latvijas dalībai ES). Te utt., u.tml. ir tik daudz, ka satraukums par malējo neizdarību Latvijas gadījumā ir vien atklāsme tam, ka peles te var dancot pa galdu. Kāpēc ne, ja valdība atļauj?