Aukstais karš ir atpūties
ASV sauszemes spēku pavēlnieka Eiropā ģenerālleitnanta Bena Hodžesa intervijā Die Zeit paustais viedoklis, ka NATO šobrīd nespētu aizsargāt Baltijas valstis pret Krievijas uzbrukumu, ir profesionāla militārista konstatācija. Ģenerāļa viedoklis pats par sevi nerada ne drebuļus, ne vēmienu. Tas ir lietišķs pamats apsvērumiem, vai un kā būtu iespējams šo stāvokli mainīt.
Taču, uzlūkojot šo viedokli kopā ar biezo, to klājošo, liekulības pārpilno politisko kosmētiku, rodas doma, ka pasaules varenie šobrīd uzlūko Baltijas valstis, Eiropas Savienības (ES) austrumu pierobežu tikai un vienīgi kā frontes joslu. Nevis kā viennozīmīgi aizsargājamu teritoriju, kā savu zemi, bet drīzāk kā buferzonu, kā robežjoslu, kurai jāuztver, kuras telpā jānorit un jāatrisinās iespējamā tiešā konflikta aktīvajai fāzei. Tā, lai tas neizplūstu tālāk Eiropā. Ij politiķi, ij militāristi šobrīd domā nevis par to, kā izslēgt intervenci šajā telpā, bet producē bailes un restartē «auksto karu».
Acīmredzot šo karu neviena puse nav domājusi izbeigt. Tam tikai ļauts mazliet atpūsties, nosnausties. Pamodies tas izrādās Baltijas valstīm fiziski pat bīstamāks nekā iepriekš. Jo tieši šo teritoriju politiķiem tagad šķiet daudz patīkamāk uzlūkot, kā teica viens dzejnieks, Nobela prēmijas laureāts: iesēžoties stratēģiskajā bumbvedējā. Un acīmredzot ir aizmirsts, ka viens no ES tapšanas iemesliem bija cerības ar šīs organizācijas palīdzību izvairīties no konfliktiem kontinentā. Šobrīd, arī pateicoties ES spekulācijām un apgalvojumiem, mēs atrodamies vienā no bipolārā (būtu aplam cerēt, ka Krievija atsacīsies pati no savas starptautiskās politikas veidošanas un pakārtos to Rietumu priekšstatiem, tāpat būtu aplam un naivi cerēt, ka rosība vienā robežas pusē neradīs rosību otrā) satraukuma iespējamās izlādēšanās epicentriem.
Turklāt, ja Baltijas valstu telpa ir kļuvusi par nestabila līdzsvara telpu, ja augstos līmeņos tiek spekulēts ar pieļāvumu, ka šo valstu galvaspilsētas varēs ieņemt 36 līdz 60 stundu laikā un iespēja to novērst ir apšaubāma, tad man tas liecina par manai valstij neadekvātu ārpolitiku un drošības solījumu mazvērtību. Tad man vēl vairāk liekas, ka valsts drošības jēdziena lielākā, dziļākā un būtiskākā daļa pastāv un ir nodrošināma ārpus Aizsardzības ministrijas, ārpus šā resora uztveres spējām. Vai varbūt AM ir saturīga, profesionāla atbilde ģenerālleitnantam Hodžesam? Ja militārais kontingents nespēj risināt problēmu, kura mums šajā lokālajā teritorijā var būt izšķiroša, tad varbūt šo mums atvēlēto stundu skaitu var palielināt, pirmām kārtām stiprinot un saprotot ar drošību valsts un sabiedrības summāro spēku? Arī gara spēku, piederības spēku.
Tostarp daudz un droši vien ne bez pamata tiek runāts, ka Eiropa gribētu tikt vaļā no pārliekās ASV ietekmes. Diemžēl es neizslēdzu arī to, ka tad, ja Krievija (vai Eiropa) kļūst no ASV interešu viedokļa pārlieku bezkaunīga, konflikts šajā telpā var tikt eskalēts apzināti. Lai arī tajā pašā laikā man liekas, ka drošības ziņā Eiropai, ES itin labi patīk spekulēt ar ASV iespējām. Citādi tā, manuprāt, būtu 20 gados mērķtiecīgi un saturīgi attīstījusi kaut vai to Eiropas aizsardzības doktrīnu, kura tika pieņemta Lisabonā 1995. gada 15. maijā. Taču jau tad tika sacīts, ka bez ASV Eiropas izdevumi šai lietai būtu pārlieku milzīgi un nodokļu maksātāji diez vai uz ko tādu ielaistos.
Šoreiz tieši nodokļu maksātājiem es gribētu atgādināt, ka tā vis gluži nav - politiķi tikai cepas savā starpā, vicina ar mēli kara vāles, rīko satraucošas mācības, zemūdenes uzpeld, kur nevajag, lidmašīnas lido pa mūsu nerviem… bet mums - tā šķiet «tikai» politika, mēs varam justies samērā svētdienīgi. Protams, protams, nez vai patlaban kāds var būt drošs par savu izdzīvošanu, ja nolems izjaukt ģeostratēģisko līdzsvaru un ielaisties civilizāciju konfliktā. Taču līdz lokāliem konfliktiem politiķi var aizspēlēties. Nevajag viņiem to ļaut. Viens no brīdinājumiem šajā ziņā, lai cik savādi neliktos, šķita britu referendums. Nevis iznākums, bet tas, ka šis referendums uzrādīja - Karaliste ir iekšēji nestabila. Un šajā gadījumā, manuprāt, tas tā lielā mērā ir Kamerona «spēlēšanās» dēļ. Ņemot vērā pašreizējos attiecību kontekstus, mums ir lielākas iespējas nekā Lielbritānijai izmantot savu sabiedrību kā kopumu savas valsts drošības labā.