Profesionālā idiotija
Tas, ka politiķi ir diletanti, nerada ne sajūsmu, ne satraukumu. Savā ziņā viņiem kā tautas pārstāvjiem tādiem arī jābūt. Lai justu robežu starp profesionālo kretīnismu un cilvēcību. Vairākums Latvijas politiķu, pat būdami pie varas vairākus sasaukumus no vietas, šo robežu vai nu nejūt, vai ignorē. Tie varu tikai patērē.
Taču - arī vairākums ministru mums bijuši diletanti. Es te nerunāju par tās vai citas nozares diplomu. Ir bijuši labi piemēri, kad politiskie ministriju vadītāji, nebūdami diplomēti speciālisti tajā vai citā nozarē, guvuši itin labus panākumus. Runa ir par vadības diletantismu. Turklāt - par diletantismu, kas jau no pirmās dienas amatā ieprogrammēts kā ministra uzvedības, kā nozares politikas norma.
Manā uztverē šāds diletantisms rada valsts izpildvarā tieši tādu pašu ainu kā veselības jomā. 2014. gadā 57 procentus no visiem nāves iemesliem Latvijā radīja asinsrites sistēmas slimības,
21, 6% cilvēku mira ar audzējiem. Es uzskatu, ka valsts varas nespēja uzturēt un adekvāti nodrošināt ar «asinīm» kvalitatīvu valsts sistēmu darbību ir galvenais mūsu tautsaimniecisko un sociālo problēmu cēlonis. Tādu lietu kā korupcija, savtīgas intereses, krāpšanās… iespaidu uz valsti varētu pielīdzināt audzēju iespaidam. Es te piemetinātu vēl tādu lietu kā pašas sabiedrības apātiskās attieksmes iespaids uz savas (!) valsts varas kvalitāti. Tas ir svarīgi, jo, kopā ar jauno emigrāciju, atspoguļo sabiedrības (es tā pieņemu) suicidālo noskaņojumu attieksmē pret savu (!) valsti. Protams, lielā mērā arī šī noskaņojuma cēloņus rada lēmējvaras un izpildvaras darbības kvalitāte.
Man šīs pārdomas radīja divas lietas. Tas, kā Izglītības un zinātnes ministrija spēlējas ar mums saistībā ar skolotāju atalgojuma modeli, un tas, kā jaunā veselības aizsardzības ministre atkal lika galdā obligātās veselības apdrošināšanas (OVA) ideju. Manā uztverē tie ir spilgti minētā diletantisma piemēri. Gan par skolotāju atalgojuma modeli, gan par obligāto veselības apdrošināšanu kā tādiem esmu jau izpaudies. Te gribu uzsvērt to, ka varas piedāvājums tiek uzturēts vien iegribas līmenī, nevis atklāj garantētu, kvalitatīvu un taisnīgu rezultātu. Ja ne sabiedrībā, tad vismaz nozarē. Bet ko tur brīnīties, ja ministriem jau no pirmās dienas amatā ļauts būt tik vien kā feodāļiem, kuri sēdušies attiecīgajā krēslā tik vien kā realizēt savas iedomas.
Pirmajā gadījumā tiek piedāvāta samocīta skolotāju atalgojuma versija, kura sazin kāpēc ignorē skolotāju un arī atsevišķu pašvaldību polemikas gaitā piedāvātās saprātīgās korekcijas. Es uzskatu, ka, piemēram, Ikšķiles vidusskolas direktora Česlava Batņas piedāvātā alternatīvā modeļa «ķermenis» bija harmoniskāks un loģiskāks nekā ministrijas produkts, ko tā grasās ieviest no pirmā septembra. Tas vismaz ļāva izvairīties no «trombiem» (bērnudārzu pedagogu atalgojums u.c.) un bezmaz mākslīgi «ieprogrammēta» dažādu grupu (centrs - pašvaldības, dažādu skolu skolotāji) attiecību saspīlējuma. Žēl, ka arodbiedrība, cik var noprast, grasās samierināties ar šādu «zīli rokā», ar kārtējo birokrātisko «produktu», par kura tautsaimniecisko adekvātumu (proti - profesionalitāti, atbilstību skolotāju darba saturam, slodzei un jēgai pēc būtības) arvien var, maigi sakot, strīdēties.
Otrajā gadījumā man nebūtu ko iebilst, ja ministre, pateikusi vārdus «obligātā veselības apdrošināšana», «veselības nodoklis», vienlaikus būtu raksturojusi, kas jādara, lai tā tiešām būtu efektīva, nevis tik vien kā ar sabiedrības līdzekļiem segtu nozares vadības diletantismu. OVA pēdējos divdesmit gados šeit kampaņveidīgi apcerēta vismaz četras reizes. Es sagrupēju laika gaitā paustos speciālistu atzinumus, un galvenā tēze, kas man no šī atziņu kopuma izrietēja, bija: sociāli nestabilā, nabagu valstī OVA būs neefektīva. Latvijā šobrīd ir pārlieku daudz nabagu. Tātad - vai nu ministrei ir padoms, ir plāns, kas šajā ziņā darāms valdībai, politikas līmenī, vai arī šī vecā ideja atkal pausta kā iegriba, iejūtoties nozares feodāļa lomā.
Profesionālais kretīnisms (profesionālā idiotija) - tas nav lamuvārds, bet socioloģijas termins, kurš raksturo cilvēka aprobežošanos formālajās darba funkcijās, tā stereotipos, atsakoties redzēt kopainu. Valsts, nozares vadības līmenī tas, manuprāt, nav pieļaujams. Cilvēki valsts amatos, kas to tomēr pieļauj, ir reducējuši sava darba jēgu līdz algas saņemšanai.