Gvarde, bļin!

© F64

Tā kā mana jaunība pagāja padomju laikos un daļēji arī pusmilitārā vidē, tad man sadzērušos militāristu kautiņi ar vietējiem civilistiem liekas samērā parasta būšana. Ja vien no tās netaisīt politiku un ja policija skatās, kur tai jāskatās. Man pašam arī ir gadījies dabūt no zaldātiņiem pa muti.

Reiz mēs, studenti, Kazahijas stepē būvējām no samana (ķieģelis no māla, salmiem, aitu mēsliem...) aitu kūti. Netālu bija kāda gvardes daļa. Zaldātiņi nemitīgi ņirgājās par vietējiem puikām un meitenēm, pazemoja tos un viņu tautību. Pat mums, puišeļiem no malas, tas piegriezās. Mēs bijām vēl nenobaidīti un samērā labi organizēti. Sākās sadursmes. Acīmredzot, ja ne divi apstākļi, mēs būtu tikuši uz tiesas sola. Bet - vietējā milicija piekopa «neko nezinu» principu, nepārprotami bija mūsu pusē. Un - mēs, pateicoties viena mūsu Maskavas puikas vecāku padomam, faktoloģiski, hronoloģiski liecību līmenī fiksējām armijnieku pirms mums un arī mūsu klātbūtnes laikā sastrādāto. Mums bija kur to likt. Galu galā armijas politdaļa un vietējie partijnieki aizvērās.

Bet stāsts te nav par to, kā mēs ar mainīgām sekmēm kāvāmies ar padomju armijas gvardi, kura, it kā pati savā valstī, uzvedās kā iebrucēja. Stāsts te ir par pārsteidzošo līdzību politiķu un militāro komandieru uzvedībā tagad Latvijā un tad - padomju Kazahijā. Par pārsteidzoši izteikto, liekulīgo vēlēšanos šādus incidentus noklusēt, nobāzt pagultē, nepieļaut publisku to iztirzāšanu vai… akceptēt publiskus melus par tiem. Un, ja arī es uzskatu, ka tāds kautiņš (vai piekaušana), kāds notika 2. novembrī Rīgā, makdonaldā, starp britu gvardes grenadieriem un latviešu puisi, savas sadzīviskās dabas dēļ nav nekas ārkārtējs, tad tas nebūt nenozīmē, ka politiķiem un militāristiem katrs šāds gadījums nebūtu jāuztver kā ārkārtējs.

Manuprāt, mācoties no iepriekšējo militāro misiju gan nedraudzīgās, bet, jo sevišķi, draudzīgās valstīs gūtās pieredzes, šo misiju komandieriem un viņu politiskajiem priekšniekiem būtu vajadzējis ielāgot, ka uz draudzīgām valstīm tādu cilvēku, kuri, dzēruši vai nedzēruši, sāk uzvesties kā interventi, nosūtīšanai jābūt izslēgtai. Es joprojām loloju uzskatu (iespējams, ilūzijas), ka britu gvarde, vismaz stājas ziņā, ir labāka par padomju gvardi. Man negribas pieņemt to, ka britu «čurājošie puisēni» nu ir paaugušies līdz dienestam gvardes daļās un nu tieši viņi tiek sūtīti uz Latviju. Kā tādi, kuri jau pazīst vietējos apstākļus. Bet… protams, var jau arī pieņemt, ka viņi tik vien kā savdabīgā veidā atzīmēja desmitgadi, kopš viņu tautietis Ričards P. Blokheds 2006. gadā Lāčplēša dienas ieskaņā apmīza Brīvības pieminekli.

Lai vai kā - ja šeit ir citu, it kā mums draudzīgu valstu militārs kontingents, tad gribētos, lai tas bauda patiesu vietējo cilvēku cieņu.

Jo vairāk, nekādā ziņā negribas, lai pret kādas misijas karavīriem te rodas negatīva sabiedrības attieksme. Un tāpēc, ja vien vārdi «gvarde» vai «karavīra gods» te jau sen nav vien tukša skaņa, es uzskatu, ka incidentam, kurā Latvijas puikam makdonaldā (biju aizgājis ar to vietu iepazīties) britu soldafoni salauza degunu, ir jātop noskaidrotam un iztirzātam līdz galam. Neko publiski nenoklusējot, negludinot un neslēpjot. Tā, lai šī iztirzājuma objektivitāte darītu godu gan mūsu, gan britu karavīriem un viņu komandieriem. Pilnīgi tas pats attiecas uz Latvijas karavīru uzvedību citviet. Turklāt - manā uztverē citu valstu, alianses karavīru klātbūtne Latvijā ir vairāk politisks nekā militārs projekts. Pamatā politisks atturēšanas projekts. Bet tādā gadījumā šo valstu karavīriem mūsu civilajā vidē pienāktos būt perfektiem jo vairāk. Labākiem par mūsējiem.

Protams, es gribētu redzēt arī Krievijas uzņemto filmu, par kuru bez jel kādas konkrētības vēstīja britu puse. Esmu redzējis tikai vienu īsu no mobilā izņemtu notikuma fragmentu. Tas man liecina, ka radīt «scenāriju» šai Krievijas filmai sāka brits. Ja jau gribas izvērst šādus incidentus par hibrīdkara elementiem, tad, lai neizgāztos, jāvīžo tomēr pacensties visu izdomāt kā pienākas savlaicīgi.

Un vēl - varbūt pietiekamā skaitā ir jābūt tādiem pasākumiem (arī ballēm), kuros šie puikas brīvā, dabiskā un cilvēcīgā saskarē ar mums varētu justies ne vien kā formālu pavēļu (misijas) izpildītāji, bet kā cilvēki. Kā cilvēki starp savējiem.

Viedokļi

Demogrāfisko izmaiņu un finansējuma pārdales starp skolām rezultātā arī šogad daļai Latvijas pedagogu pie vienādas slodzes ir algu samazinājums. Šo apstākļu dēļ cieš ne vien pedagogi, bet kopumā tiek apdraudēta arī izglītības kvalitāte. Tā, kā ir šobrīd, nedrīkst turpināt – izglītības finansēšanā ir nepieciešamas izmaiņas. Lai nodrošinātu taisnīgu darba samaksu ikvienam pedagogam neatkarīgi no skolas atrašanās vietas vai skolēnu skaita tajā, Izglītības un zinātnes ministrija izstrādājusi jaunu modeli “Programma skolā”, ko plānots ieviest ar 2025. gada 1. septembri.