Tumsonība kultūras līmenī
Devītajā decembrī Rīgā notika saturīga starptautiska (desmit Eiropas valstis) konference par tēmu Rēriha pakts: vakar, šodien, rīt. Baltijas Rēriha biedrību pirmā kongresa 80. gadadiena.
Kongress notika Rīgā 1937. gada 10. un 11. oktobrī. Bet - ne tikai saistībā ar šo kongresu - vai visi runātāji savās izpausmēs uzsvēra Baltijas valstis, īpaši - Latviju, kā ļoti nozīmīgu, pat izcilu Rērihu dzimtas un viņu ideju, Rēriha pakta atzīšanas un veicināšanas balstu. Un tie, kas to teica, nebija tikai vietējie ļaudis. Tie bija kultūras, Rērihu dzimtas un tās darbu zinātāji no Austrijas, Bulgārijas, Krievijas, Lietuvas,… Tāpēc es īsti nesaprotu, kāpēc mēs, tostarp arī Kultūras ministrija, neizmantojam šo savu visai ciešo vēsturisko sasaisti ar Rērihu dzimtu, kā savas (!) valsts kultūras eksporta kvalitāti. Savulaik Rēriha paktu taču atbalstīja tādas Latvijas kultūras izcilības kā Aspazija, Jāzeps Vītols, Eduards Smiļģis, Zenta Mauriņa, Vilhelms Purvītis, Rihards Rudzītis…
Taču šajā komentārā es izmantošu konferencē sacīto vien savtīgos nolūkos. Proti - izcelšu nevis Rērihu dzimtas paveikto, bet tikai to, kas skar Krievijas Kultūras ministrijas patlaban aktuālo un jau ilgo konfliktu ar Starptautisko Rērihu centru (SRC). Pērn kādā intervijā pasaules šaha čempions un Starptautiskās miera fondu asociācijas prezidents Anatolijs Karpovs teica, ka nav redzējis nevienu valsts līmeņa dokumentu, kurš attaisnotu Krievijas KM izrīkošanos ar Nikolaja Rēriha vārdā nosaukto sabiedrisko (!) muzeju (tas izvietots valsts (!) savulaik šim nolūkam atvēlētajā Lopuhinu muižā) un SRC. Karpova kungs labi pazina Nikolaja Rēriha jaunāko dēlu Svjatoslavu un izteica gatavību liecināt, ka tieši muzejs un SRC pilda Svjatoslava (faktiski muzeju radīja Svjatoslavs ar savu Rērihu darbu ziedojumu Krievijas tautai (!)) gribu. Es palūdzu savus, ar SRC nekādi nesaistītus, Maskavas draugus sameklēt un atsūtīt man to, ko gribēja Karpova kungs. Nopietnus valsts vai vismaz Krievijas KM oficiālus dokumentus, kuri definētu varas mērķus saistībā ar muzeju un SRC, kā arī attaisnotu varas rīcības formu (brutāla spēka struktūru uzvedība muzejā, Rērihu darbu izvākšana no tā naktīs, mēģinājumi degradēt muzeja personālu u.tml.) attieksmē pret tiem. Diemžēl puikas man atsūtīja tikai tos pašus apgalvojumus, kurus konferencē Rīgā un jau pirms tās, manuprāt, pārliecinoši atspēkoja SRC viceprezidents Aleksandrs Stecenko. Proti - kādēļ MK tā rīkojas? Pirmkārt, lai saglabātu Rērihu mantojumu (tostarp šīs rūpes par «saglabāšanu» ir novedušas pie kolekcijas izzagšanas, bet vainīgo meklēšana nav pat sākta). Otrkārt - lai popularizētu Rērihu mantojumu (taču tieši SRC, nevis valsts muzeji, šajā jomā ir pārliecinošs līderis). Treškārt - lai, it kā pildot S. Rēriha gribu, Lopuhinu muižā radītu valsts muzeju (tas apspriests Krievijas KM kolēģijā 2016. gada februārī). Bet solījumiem radīt Nikolaja Rēriha valsts muzeju ir jau 60 gadu. Ministrijai bija diezgan laika to veikt. Tad nevajadzētu tagad kropļot S. Rēriha gribu, kurš uzstāja tieši uz sabiedriska muzeja radīšanu. Ceturtkārt - nodokļu inspekcija sarēķinājusi, ka SRC, līdz ar soda sankcijām, nav samaksājusi nodokļos 59 miljonus rubļu. Par to, ka SRC izmantojis Rērihu darbus. Man tas šķiet nonsenss. Vai arī sadomāts iegansts diskreditēt, novākt SRC. Jo saskaņā ar S. Rēriha gribu šie darbi ir SRC rīcībā.
Dīvaini, ka Latvijas Rēriha biedrība savā vēstulītē SRC Latvijas nodaļas priekšsēdētājai Mariannai Ozoliņai atteicās no dalības konferencē un pauda viedokli, kurš sakrīt ar Krievijas KM vēlmēm. Protams, uzskati var būt dažādi. Bet manā uztverē neinteliģenta un nekulturāla ir nevēlēšanās (vienalga - Krievijā vai Latvijā) diskutēt par šīm atšķirībām dialogā, tiešā saskarē.
Te es gribētu citēt Nikolaju Rērihu: «Tumsonīgam cilvēkam vispirms jātop civilizētam, pēc tam izglītotam, kļuvis izglītots, viņš top inteliģents, un tad tam seko izsmalcinātība, sintēzes apziņa, kura noslēdzas ar jēdziena «Kultūra» pieņemšanu.»
Lūk, tāpēc, un vērtējot to, ko zinu par šo, teiksim, «intrigu», arī es pacēlu roku, kad tika balsots par to, lai konferences rezolūcijā iekļauj punktus, kuri pauž kategorisku protestu Krievijas KM ierēdņu darbībām, kas apzināti domātas muzeja un SRC iznīcināšanai. Es balsoju par to, lai Krievijas vadība veic neatkarīgu pārbaudi - kādā stāvoklī ir Rērihu mantojums, un par to, lai starptautiskās sabiedrības uzmanība, cik tik iespējams, tiek pievērsta šai problēmai.