Valsti izlaupa ne tie! Ļaujiet mums

Cilvēks atsūtīja man īsziņu, kurā pausto vērts nopietni apdomāt. «Kāds ir sausais atlikums no skandāla ap oligarhu sarunām? Pa kluso veiksmīgi par valsts naudu izglābti Conexus akcionāri, būtu arī nopārdots airBaltic, ja nebūtu pacelts troksnis, ka tas nav stratēģiskais investors, bet finanšu starpnieks, pieņemts lēmums, ka LM nu varēs nopārdot krietni lētāk, tiem pašiem, kuri to gandrīz nopirka pa dārgo, noklusināts, kā tiek piesegta OIK afēra, kura joprojām turpinās, par maksātnespējas administratoru skandālu vispār aizmirsts… Par to, ka sistēma pieļauj šādu izzagšanu, kas atbildīgs? Par tādu lietu kārtību trauksmes vairs nav. Sanāk, ka oligarhu skandāls tika taisīts nevis protestējot pret valsts izlaupīšanu, bet gan pret to, ka – NE TIE izlaupa valsti?!»

Patiesi - kāds tad ir šīs ņemšanās ap oligarhu sarunām, Saeimas izmeklēšanas komisijas Par valsts nozagšanas pazīmēm un pirmstiesas izmeklēšanas kvalitāti kriminālprocesā darbības sausais, valsts parlamenta līmeņa cienīgais atlikums?

Pirmkārt, parlaments (nevis Inguna Sudraba vai pat komisija) manā uztverē tomēr nav sniedzis sabiedrībai skaidru, argumentētu, vispusīgu, objektīvu un principiālu politisku (!) atbildi - cik lielā mērā valsts varu maitā kāre «sagrābt valsti», kādas, cik dziļas politiskas (!) metastāzes «valsts sagrābšana» laidusi varā, cik lielā mērā tieši tā atjaunotās Latvijas laikā noteikusi varas režīma uzvedību valstī? Parlaments, koalīcija nav spējuši atbrīvoties no partijiska, segmentāra skatījuma uz šo problēmu. Gluži pretēji - vairāki koalīcijas pārstāvji ir tiekušies šo partijisko (nevis valstisko) redzējumu uztiept sabiedrībai. Vai tad netika bezmaz līdz histērijai sakāpināta vēlme, lai komisija bez juridiska pamatojuma, politiski izsludina par valsts apzadzējiem dažas konkrētas personas? Vienlaikus - kategoriski nevēloties iedziļināties visā pārējā šīs tēmas spektrā, ignorējot to. Komisijai es varu pārmest vien to, ka tās gala ziņojums savā veidā tomēr ir kompromiss starp koalīcijas ruporu ambīcijām un tēmas pilnīgu politisku atklāsmi.

Jo, vai tad, otrkārt, partijiskais patoss visu Saeimas komisijas darba laiku nevārījās ap tā sauktajām Rīdzenes vai oligarhu sarunām. Diemžēl šī vārīšanās man galvenokārt liecina vien par vēlmi pārdalīt valstī ietekmi «varas sagrābšanas» jomā. Atvainojiet, bet man šīs Rīdzenes sarunas, Ir atklātais to saturs šķiet sistēmiski visai nesavākta čalīšu muldēšana. Lūk, ja Ir būtu devis kādus no šīs muldēšanas izrietošus rīcības (!) aizmetņus, es varbūt domātu citādi. Bet, ja to nav, tad es uzskatu, ka manām sarunām ar visdažādākajiem cilvēkiem (arī politiķiem, tostarp galējiem radikāļiem) laika gaitā bijis (un būs) krietni konstruktīvāks raksturs. Ja tās kāds būtu noklausījies, tad viņš zinātu, ka mēs, lai cik nebūtu iedzēruši, centāmies domāt programmatiski, radīt savas varas izmaiņu vīzijas, bezmaz scenārijus. Mūsu problēma nav ne ideju, ne lamuvārdu, ne esošās varas kritikas, ne savstarpēju pretrunu deficīts, mūsu problēma ir - līderi, resursi (ne tik daudz nauda) un stāvokļa instrumentācija. Sakarā ar pēdējo ir ticis minēts arī vārds «apvērsums». To, par ko čalīši Rīdzenē vien pļāpāja, mēs centāmies (palaikam joprojām cenšamies) konstruēt. Un, ja būsim pārliecināti, ka esam savas domas sakopuši tā, lai tiešām panāktu Latvijai pozitīvas varas izmaiņas, nekaunēsimies tās atklāt. Ar to es vēlos sacīt - vajag domāt par valsti, nevis piesegties ar valsti, lai apgādātu vien savas seklās, partijiskās intereses. Komisijas gala ziņojums saistībā ar vārdiem «valsts sagrābšana» man neliekas ne tuvu pilnīgs, taču man šķiet atzīstami tas, ka Inguna Sudraba, cik spēja, tomēr tiecās turēt problēmu virs partijiskuma. Uzturēt to kā valstisku, politisku problēmu.

Treškārt - savā ziņā labi, ka ir vēlēšanu gads. Manā uztverē partijas tieši tāpēc pamatā spēlējās ar komisijas darbu, kā nu kurai izdevīgāk. Taču šīs spēlītes, aizraušanās nevis ar pašas partijas principiem un idejām, bet ar oponentu publiskā tēla zīmēšanu var nest šīm partijām zaudējumus. Jo tad, ja tās nespēs pārliecinoši un sakarīgi atbildēt vēlētājiem - ko konkrēti, tikuši pie varas, atkal tikuši pie varas, darīsiet, lai izskaustu valsts nozagšanu, novērstu ikgadējo EP konstatēto piecu miljardu nozagšanu? - tad kļūs skaidri redzams, ka šādām partijām zem varas gribēšanas ir tikai un vienīgi tukšums. Te es savā ziņā saskatu Saeimas komisijas pozitīvo devumu. Taču pagaidām cilvēks, kurš man atsūtīja īsziņu, redz šo valsts sagrābšanas problēmu atbilstošākā mērogā, nekā to vēlas redzēt Latvijas parlaments.