Mani ieinteresēja daži Latvijas banku skandālam veltīti it kā nopietnu cilvēku teksti. Precīzāk – manu uzmanību saistīja pretrunas šajos tekstos. Gan savstarpējās, gan diemžēl arī viena teksta ietvaros pastāvošās. Tas mani saintriģēja, jo vedināja domāt, ka notikuma perifērija kārtējo reizi tiek taisīta svarīgāka par lietas būtību.
Tāpēc vācu, cik iespējams, pilnīgu šai tēmai veltīto tekstu kopumu dažādās valodās, no dažādām valstīm un grasos veikt profesionālu to kopuma analīzi. Tomēr - arī tikai pārlaižot šim kopumam aci, tā teikt, «pirmajā lasījumā», man radās vairāki (protams, subjektīvi) pieņēmumi vai pieļāvumi.
Proti: - šo tekstu kopumu, to satura «vidējo» kvalitāti es pagaidām vairāk sliecos uztvert kā scenāriju, nevis kā nopietnai, mērķtiecīgai izmeklēšanai pievērstu domāšanas produktu;
- diemžēl šie teksti to kopumā man nevis mazina, bet vairo sajūtu, ka te kārtējo reizi diriģenta lomu varētu spēlēt politika. Nevis tiesiskums. Tātad - nav izslēgts, ka objektīvā aina var tikt transformēta, kropļota par labu kādām partijiskām vēlmēm. Dzīvosim, redzēsim;
- var jau piesaukt saistībā ar šo skandālu ij ASV, ij Krieviju, tomēr publiskās atklāsmes, to kopums, to «smaguma centrs» mani pagaidām vedina domāt, ka tas ir mūsu pašu stāsts. Tajā skaitā - mūsu pērkamības stāsts. Bet - jo riebīgāk, ja tas būtu arī mūsu kā izpildītāju, pakalpiņu stāsts. Smieklīgi, ja Latvija grasās riskēt ar savu banku prestižu, izmantojot tās kā «hibrīdkara» instrumentu;
- protams, es minētajā kontekstā iekļauju arī oficiālo personu, politiķu izteikumus, KNAB vēstījumus utt. Bet - vai tad man savs viedoklis būtu jāveido uz kādas «ticības» varai, nevis tās argumentu pamata? Ar «ticību», ar to vien, ka kāds aizturēts, ticis izolatorā, smagiem vārdiem apsūdzēts, man te nekādi nepietiek. Man nav jābūt oficiālo versiju propagandistam, bet gan jāmeklē un jāatklāj to pamatotība. Var teikt, ka ar Rimšēviča kungu esam pazīstami garāmejot. Taču es uzskatu, ka viņa personībai un arī viņa rangam medijos tagad pāri malām plūstošais scenārijs nav pienācīgi sagatavots. Mani tas nerosina mainīt attieksmi pret Rimšēviča kungu;
- atsevišķi figuranti un to publiskās ekspluatācijas līmenis šajā stāstā mani dara īpaši uzmanīgu, jo tuvina šo stāstu rēķinu kārtošanas līmenim. Piemēram, paskatījos vairāku gadu garumā Londonā mītošā krievu baņķiera Grigorija Guseļņikova Latvijas banku sistēmai šā vai tā pievērsto retoriku. Es pat piezvanīju uz Maskavu diviem saviem politiski aktīviem, bet dažādi domājošiem paziņām un vaicāju - kas ir šis cilvēks ir? Abi teica, ka «varas upuris» viņš nav. Viņi arī norādīja man uz vairākiem (tīklā atrodamiem) notikumiem, kas Guseļņikova kungam godu nedara (mahinācijas ar aktīviem, miljardu pazušana, starptautisks skandāls…) un nekādā ziņā nepadara viņu par taisnīguma arbitru. Protams, liecināt, ka Rimšēvičs «ņēma», var katrs. Bet, ja bezmaz par galveno šīs tēmas publisko uzturētāju tiek taisīts darījumu cilvēks ar apšaubāmu reputāciju, tad tas atkal vedina domāt vairāk par situācijas politizētu inscenējumu nekā vēlmi tikt skaidrībā;
- vienlaikus es piekrītu Grigorija Guseļņikova tēzei, ka «padomju laika korupcijas, padomju birokrātijas un eirobirokrātijas mikslis ir viena briesmīga lieta. Manuprāt, tā ir sāpīgākā vieta un galvenā problēma, kura jāatrisina.» Lai arī man šķiet, ka pats Guseļņikovs ir prasmīgi izmantojis šīs «sāpīgās vietas» radīto konjunktūru, es vēlētos pieredzēt, ka esošā situācija tiek beidzot atrisināta ārpus tās kanoniem;
- viena no pāķīgākajām (iespējams, pašmērķīgākajām) mūsu «orgānu» izpausmes īpatnībām šajā gadījumā bija nespēja (nevēlēšanās?) aizdomāties līdz tam, ka tie šajā situācijā varēja atļauties vien perfektu izpildījumu. Jo šā vai tā, pirms plātīties ar to, ka Latvijā pastāv augstu stāvošu noziedzīgu personu grupējums, bija jāparūpējas un jāpadomā par to, kā šādā situācijā saglabāt valsts un tās finanšu sektora prestižu. Ja, piemēram, Rīga šitās būšanas dēļ noslīdēs uz leju Global Financial Centres Index (GFCI) reitingos, zaudēs savas pozīcijas finansu tirgos, tad pie tā būs vainojama vien mūsu pašu nespēja domāt pāris gājienus uz priekšu;
- eksperti pieļaujot varbūtību, ka visi šie atmaskojumi var novest pie Latvijas banku sistēmas krīzes un degradācijas. Tā var notikt, ja banku sektors, ja valsts vara nespēs adekvāti, principiāli, tiesiski un savlaicīgi reaģēt uz situāciju.