Izcili domāt un izcili pļāpāt nav viens un tas pats
Praktiskās konferences Eiropas Savienības valstu valodas vispārējā izglītībā. Kā nodrošināt izcilību? (Eiropas māja, 9. marts) saturs man šķita pārlieku pašpietiekams. Lieta sevī. Protams, es šo sanākšanu pieņemu un atzīstu kā profesionāļu (izglītības darbinieku) tusiņu, kurā viņi sprieda par sev aktuālām lietām.
Taču kā cilvēks no malas es gaidīju arī atklāsmi, kura liecinātu ne tik vien par valodu mācīšanas efektivitāti, bet arī par to, kādā valodas sūtības, praktiskas pastāvēšanas efektivitātē šai mācīšanai, šim jaunajam izglītības saturam jāīstenojas. Taču subjektīvi man šķita, ka viņi (IZM darbinieki, skolu direktori) līdz šim paši savā starpā nav īsti tikuši skaidrībā par kārtējās izglītības reformas efektivitāti (izglītības saturs, finansējuma garantijas, skolotāju atalgojums…). Vārdu sakot, šī sanākšana mani nepārliecināja par to, ka Latvijas skolās pastāv skaidrība un paļāvība izglītības priekšnieku spējai veikt reformu tā, lai tā nāk par labu skolām, skolotājiem un nākotnei (tas ir - bērniem).
Tāpēc savas domas te ilustrēšu vien ar trijām konferencē izskanējušām tēzēm, kurām pievienojos. Vienu no tām izteica sociolingviste Vineta Poriņa, divas NATO Stratēģiskās komunikācijas izcilības centra direktors Jānis Sārts. Poriņas kundze teica, ka «dzimto valodu nedrīkst mācīt kā svešvalodu». Bet, man, kad 5. martā klausījos Neatkarīgajā lasītāju zvanus, zvanīja Andris no Siguldas un ļoti nobažījies teica faktiski to pašu - kā tad tā, latviešu valoda tagad būs nevis galvenais mācību priekšmets, bet tikai «viena no» ES valodām? Ja latviešu valoda tiek pārcelta līdzās svešvalodām, vai latviešu literatūra skolās ar laiku tiks reducēta? «Ārprāts!» teica Andris. Un vēl viņš teica, ka saistībā ar jauno izglītības modeli atkal parādoties vēsmas, ka mācīt tā saucamo lokālo (proti - Latvijas) vēsturi esot lieka greznība. Mēs taču esam Eiropas Savienībā, tātad arī vēsture jāmāca šajā, vispārinātajā kontekstā. Tiešām - ārprāts! Savukārt Poriņas kundze teic, ka «ir nepieļaujami, ja dzimto valodu mācīs un mācīsies, izmantojot metodes, kas ir piemērotas latviešu valodas kā svešvalodas apguvei». Vēl man šķiet svarīgas viņas atziņas: «Ir redzams, ka latviešu valoda skolā nav apgūta kā sistēma» un «projektā vajadzētu domāt nevis par to, kā vienkāršot valodu, bet - kā skolēnus padarīt spējīgus saprast arī zinātnisko valodu» (sk. Izglītība un Kultūra, 8.03.2018.).
Bet Jānis Sārts uzsvēra nākotni. Un saistībā ar šo, manuprāt, jau netālo, nākotni man šķita, ka IZM pārstāvju konferencē demonstrētajās tabulās eksakto zinātņu proporcija mācību procesā ir reālai nākotnei neadekvāta. Sārta kungs pamatoti uzsvēra digitalizācijas potenciālo iespaidu uz mūsu dzīvi. Šis iespaids var to, tās iekārtojumu visai būtiski, kardināli mainīt visās jomās. Senlaikos esmu dažus gadus bijis programmētājs, matemātiķis un sistēmanalītiķis. Man nav nekādas vēlmes fetišizēt eksakto jomu, taču ir jārēķinās ar to, ka nākamībai, ja gribam tajā būt, vajadzēs ciešāku, gudrāku eksaktā un humanitārā sintēzi. Tieši tāpēc, lai mēs nekļūtu par biorobotiem. Kur šīs garantijas, ka nekļūsim, redzamas kārtējā izglītības reformā? Sārta kungs teica: tie, kas tagad mācās 1. klasē, nonāks pavisam citā pasaulē. Tā būs. Kas jums IZM ir reāli ko piedāvāt manu mazbērnu efektīvai pastāvēšanai jau tuvākā nākotnē?
Sārta kungs minēja arī man būtiskāko valodu apguves misiju. Proti - zināt valodu kā perfektu domāšanas, radošas atklāsmes instrumentu. Sevišķi saistībā ar izcilību man gribējās konferencē klātesošajiem skolu direktoriem jautāt - ja tā lepojaties ar to, ka jūsu audzēkņi ir padziļināti apguvuši un perfekti zina valodas, vai esat viņus iemācījuši šajās valodās domāt? Turklāt - «valoda ļauj strādāt ne tikai smadzenēm, tā rada noosfēru, kurā strādā pulka smadzeņu» (V. Ivanovs, RL, marts, 2018.). Sārta kungs atzina, ka ir izcilas valodas zināšanas, bet, ja vajag uzrakstīt precīzu, nopietnu dokumentu šajā valodā, tad izrādās, ka ar to nepietiek. Tad vajag spēju šajā valodā arī domāt. Man valodas (arī latviešu) prasmes kritērijs ir, piemēram, mūsu politiķu spēja dažādos starptautiskos, oficiālos forumos būt visgudrākajiem un panākt Latvijas interesēm maksimālu labumu. Vai vismaz uzrakstīt sakarīgu, sistēmiski organizētu pašas Latvijas ilgtspējas stratēģiju. Man nešķiet, ka tas pārliecinoši izdodas. Tātad - šiem valsts cilvēkiem valodas skolā ir mācītas virspusēji. Lai viņi spētu tajās vien perfekti, izcili papļāpāt.