Visuzticamākais ir mušpapīrs

Pētījums Sabiedrības uzticēšanās institūcijām un politiķiem, sabiedrības viedokļi par dažādiem aktuāliem sabiedriski politiskiem jautājumiem (SKDS) neko labu par uzticēšanos "institūcijām un politiķiem" nevēsta.

Taču, manuprāt, tas neko labu nevēsta arī par pašu sabiedrību. Turoties šī pētījuma konstatāciju ietvaros, var apgalvot, ka sabiedrība šajā demokrātiskajā iekārtā dabū to, ko pelnījusi. Turpmāk es te savus pieņēmumus apzināti un kaitinoši pārspīlēšu.

Ko tad pētījums vēsta par sabiedrību? Pirmkārt, to, ka sabiedrība mīlē un saprot ar ausīm un acīm vairāk nekā ar prātu un garu. Sabiedrība, kura tiektos izzināt un apjēgt savu garīgo potenciālu, manuprāt, nekad neliktu laicīgos masu ruporus (radio, televīziju) augstāk par baznīcu kā institūtu. Lai cik samaitāti mācītāji grautu baznīcas prestižu. Sabiedrība, kura negribētu jaukt populāro ar autoritatīvo pēc būtības, neliktu radio un TV augstāk arī par drukāto presi (arī par interneta ziņu portāliem) tās kopumā. Jo, lai kurās politisku interešu ganībās neklimstu atsevišķi drukātie mediji, to kopums (!) tomēr ļauj apjēgt varas un tās institūtu kvalitāti krietni pārliecinošāk nekā to pagaidām spēj elektroniskie, sabiedriskie mediji. Turklāt atzīstu, ka tā sauktās kvalitatīvās preses Latvijā faktiski nav. Bet – ne velti arī partijas uzskata TV un radio par sev efektīvākajiem medijiem. Var teikt – pētījums atklāj, ka sabiedrībai viens no uzticamākajiem šķiet mušpapīrs. Turklāt pētījuma aptaujas iznākums, manuprāt, atspoguļo to, ka cilvēku viedokļus lielā mērā noteikusi nevis pašu apjēgta situācija, bet mediju eksponētie stereotipi. Pētījums signalizē, ka situācijas apjēga šeit notiek caur avīzi. Nevis mediji domā caur sabiedrību. Var teikt – pētījums atklāj, ka mediji valda pār prātiem, ir pirmā vara. Urā!

Otrkārt, to, ka sabiedrība būtu laimīga, ja tai kāds cits (!) ik vakaru pie teļuka noliktu bļodiņu ar gandarījumu nākamai dienai. Tikai vienai nākamai dienai. Jo pati tā mobilizēties nevēlas un pati nevēlas apjēgt ne modernos riskus, kas prasa noteiktas politikas un domāšanas izmaiņas, ne arī pašu moderno, dažādu iespēju un notikumu paplašināto dzīves telpu, sevi un nāciju tās kontekstā. Sabiedrība grib iedomātu aizvakardienu un varu kā apteksni. Savā ziņā tas izriet no saraksta, kurš pētījumā tapis, lūdzot sabiedrībai nosaukt "trīs lietas, ko valdību vadītājiem vajadzēja darīt savādāk". Vispirms šis saraksts man rada iespaidu, ka valstī nav ekspertu kopuma. Vai arī šī kopuma sadarbība ar sabiedrību bijusi nekāda. Eksperti apkalpojuši savtīgas (varas?) intereses. Jo vai viss uzskaitītais (no "nevajadzēja valstij aizņemties" līdz "atbalsts lauksaimniecībai, tās nesagraušana") te savulaik saistībā ar konkrētiem varas lēmumiem ticis to vai citu ekspertu attaisnots. Amatpersonas atsaukušās uz "kvalificētu diskusiju", kas saistībā ar to vai citu varas nostāju (no "banku nesaprātīgas kredītpolitikas pieļaušana" līdz "lielākas rūpes par veselības aprūpes jomu") it kā notikusi pirms lēmumu pieņemšanas. Rodas jautājums – ko darījuši eksperti? "Situši cauri" varas ieceres vai pamatojuši, garantējuši publikai šo ieceru sabiedrisko labumu? Ja otrs variants – tad sabiedrībai it kā būtu jābūt pārliecinātai, nevis uz laiku nomierinātai. Taču acīmredzot bijis un ir izdevīgi uzturēt iemidzinātu, laisku sabiedrību. Jo, raugi, kā neveiksmīgs minēts lielu darbu kopums, kas faktiski noteicis tautsaimniecisko politiku. Šis saraksts faktiski fiksē, ka aptaujātās sabiedrības uzskatā pie varas bijuši lūzeri. Jājautā, kas tad bija un kādi tad bija tie "profesionāļi", kas šos lūzerus slavēja? Nav liels brīnums, ja sabiedrība, kā pa pieskari izriet no šī saraksta, nevis aicina varu beidzot ieņemt stāju, būt uzstājīgākai, darbojoties atvērtā telpā, bet tiecas ierauties sevī, norobežoties ("nevajadzēja stāties ES" u. tml.). Vara vārījusies savā sulā, sabiedrība savā, bet eksperti, intelektuāļi nav spējuši sulas samaisīt.

Taču vēl vairāk sabiedrības distancēšanās izriet no aptaujāto attieksmes pret pašai sabiedrībai pietuvinātiem institūtiem. Nevalstiskām organizācijām, pašvaldībām, arodbiedrībām… Uzticība tām ir zema. Un tas jau ir pašvērtējums.

Viedokļi

Demogrāfisko izmaiņu un finansējuma pārdales starp skolām rezultātā arī šogad daļai Latvijas pedagogu pie vienādas slodzes ir algu samazinājums. Šo apstākļu dēļ cieš ne vien pedagogi, bet kopumā tiek apdraudēta arī izglītības kvalitāte. Tā, kā ir šobrīd, nedrīkst turpināt – izglītības finansēšanā ir nepieciešamas izmaiņas. Lai nodrošinātu taisnīgu darba samaksu ikvienam pedagogam neatkarīgi no skolas atrašanās vietas vai skolēnu skaita tajā, Izglītības un zinātnes ministrija izstrādājusi jaunu modeli “Programma skolā”, ko plānots ieviest ar 2025. gada 1. septembri.