Valsts prezidents Valdis Zatlers 19. augusta 900 sekundēs LNT prātīgi teica, ka šis ir mediju laiks. Taču viņš nevietā piesauca mediju atbildību un lomu, runādams par partiju garo programmu pieejamību.
Ne medijiem tā jānodrošina. Ja partijas vēlas turēt savas programmas nepieejamas vai glabāt tikai savu portālu pieliekamajos, nevis nest plašā publiskā telpā un skaidrot, tā ir šo partiju izvēle un pašraksturojums. Ja partijas vēlētāju stulbināšanas nolūkos izvēlas barot vēlētāju pamatmasu ar ierobežotu oficiālās partiju informācijas apjomu, tad medijiem šī partiju pieeja ir visādi jāizceļ, bet nez vai jālabo, cenšoties partiju vietā. Kas tad sanāk? Mediji gādās par partiju atpazīstamību no saturiskās puses, bet partijas tikmēr tiražēs parādes bildes, skaļus vārdus, puķītes un buldozerīšus? Uztieps medijiem savu darbu? Partijas, manuprāt, ir kaut ko sajaukušas.
Lai arī kampaņas laiks ir mediju laiks, partijas arī šajā laikā ir mediju galvenās varones tikai tad, ja piestaigā pa reklāmas durvīm. Ja partijas iedomājas citādi vai ja ir citādi, tad jārunā par angažētiem medijiem. Vai par medijiem, kuri ir atkarīgi no politikas, nevis sabiedrības. Mediju galvenais varonis allaž ir sabiedrība. Partijas šajā laikā ir galvenais medijos iztirzājamais objekts. Sevišķi priekšvēlēšanu laikā medijiem nevis jāskapē sabiedrībai partijas, bet jāatklāj, kas tā par mantu. Ja partijas slēpj pašas savus CV vai norāda vēlētājiem un medijiem: "Mūsu pagultē atradīsiet, lieniet pakaļ!" – tas nozīmē, ka šis CV ir apšaubāms, bet pašas partijas – augstprātīgas vīzdegunes, kuras uzskata, ka vēlētājiem diezgan ar bonbonkām un pūderi, bet rupjmaize un vitamīni jātur augstā plauktā. Taču mediju pienākums nav pūst partiju pūderi vēlētāju smadzenēs.
Nu, protams, mediji atradīs tās garās programmas un vērtēs. Bet – te ir runa par pieeju. Medijiem būtu jāsadod pa muti partiju pašpārliecībai, ka partijas varu "nostrādās" caur medijiem. Ja mediji kampaņā solidarizēsies nevis ar sabiedrību, bet ar partijām, tā arī būs. Taču medijiem ir iespējams iespaidot situāciju tā, lai partijas varu "nostrādā" caur sabiedrību. Partijas, turēdamas savas programmas skapī, acīmredzot cer, ka tām izdosies uzturēt jēdzieniskas nobīdes. Proti – uzdot politiski neizvēlīga pūļa aktivitāti par vēlētāju mobilizāciju. Tās tur par sev vismīļāko tādu vēlētāju, kurš, pusguļus atlaidies, lūr kastē, un kaste šim ar karotīti iebaro partiju jaukumus. Cik iespējams, pašu partiju servējumā. Ir mediju ziņā mobilizēt vēlētājus aktīvam vērtējumam, un ir mediju ziņā aiztaupīt vēlētājiem šo mobilizāciju, servējot tiem partijas vairāk saskaņā ar partiju vēlmēm nekā mediju misiju, – informēt sabiedrību, cik iespējams pilnīgi, patiesi un pēc būtības.
Bet, piemēram, kādēļ gan (sabiedrisko) mediju diskusijās partiju kandidātu runasvīru loks samērā ar saraksta apjomu līdz šim bijis visai šaurs? Saeimā taču visi tai simtā būs formāli vienvērtīgi. Tie visi tur tautas kalpi un pat spīkers nav galvenais tautas kalps. Tie (kandidāti) visi kā viens taču gatavi būt patstāvīgi un kompetenti katrā lietā, kas vien nāks deputātam priekšā. Nevis dzīvot ar frakciju līderu vai partiju fīreru galvām. Tie visi taču gatavi zvērēt, ka Saeimā balsos saskaņā ar savu sirdsapziņu, nevis partijas pirkstu. Un partijas teicas tos visus iekļāvušas sarakstos kā atbildīgus un atbilstošus. Kāpēc tad tos slēpt aiz runasvīru mugurām tāpat kā garās programmas pagultēs? Kāpēc medijiem izdabāt partiju gribai – kurš runās tur, kurš tur. Runās tas, kuru aicinās. Būtu labi, ja mediji noteiktu, kurus kandidātus grib savā telpā. Respektējot tikai kandidāta sakaru ar diskusijas profesionālo ievirzi, bet nekādā ziņā viņa vietu partijas hierarhijā. Ir jāatklāj sabiedrībai, kas kurš ir tajos sarakstos un kas tajās garajās programmās ir kas. Mediji to var. Vārdu sakot, medijiem savs laiks kampaņā nav jāvada tā, kā izdevīgāk partijām. Nav jānēsā nopakaļ partijām to somas ar papīriem un kampaņas scenārijiem. Nav jāapkalpo partijas, bet sabiedrība.
Makss Frišs savulaik teica, ka krīze ir produktīvs stāvoklis, vienīgi ir svarīgi tikt vaļā no katastrofas piegaršas. Latvijas varas partijas izvēlējušās vispārējo rādītāju līmenī eksponēt produktīvu stāvokli, bet, piemēram, sociālos nolūkos barot sabiedrību ar katastrofas piegaršu. Svarīgi atklāt gan to, kas tieši un cik stabili nosaka stāvokļa produktivitāti, gan arī to, ka tieši varas partijas ir katastrofas piegaršas avots un cēlonis.