Man patīk vārdi – "valsts prezidenta ievēlēšanas procesa vērtēšana". Kolēģi satraucas, bet man patīk ideja taisīt darba grupu, kas to vērtēs. Ir jāpriecājas par to, ka Vienotība savā naivumā atkal atrāda savas idejas "cirvja" stadijā. Runā par to, ko darīs, nevis par to, kas kārtīgi sagatavots un tad izdarīts.
Patlaban izskatās, ka apvienība vēlas pārņemt Latvijas politikā "seksuālās revolūcijas" elementus. Proti – darīt politikā publiski un pilnīgi caurspīdīgi to, ko līdz šim bija pieņemts darīt guļamistabās, aizkulisēs un zvērnīcās.
Un – nevajag taurēt tā, it kā politiskajā vai sabiedriskajā praksē būtu radies kaut kas jauns. Prezidents nenokritīs no gaisa. Latvijā viņš acīmredzot arī šoreiz nebūs tautas vēlēts, bet, rupji runājot, būs Saeimas deputātu skaita ziņā pietiekama partiju daudzuma ieliktenis. Par viņu būs jāvienojas. Nav neviena neapšaubāma un acīmredzama kandidāta. Skaidrs, ka par pretendentiem vismaz sākuma stadijā tiks lemts un domāts (jau tiek domāts) korporatīvi un partejiski. Skaidrs, ka domātāju lomās atsevišķās korporatīvās grupās uzstāsies ne tikai tās vai citas partijas cilvēki, bet arī pieaicinātas "autoritātes". Turklāt – jau agrāk atsevišķas Vienotības ķermeņa daļas mēdza sevi pasludināt te par tiesiskuma, te par korupcijas apkarošanas vērtēšanas etaloniem. Tagad Vienotība publiski paziņo, ka būs vislabākais, visneapšaubāmākais vispareizākā prezidenta izvēlēšanās un pašas izvēlēšanās gaitas etalons. Gribēt nevienam nav liegts.
Turklāt Solvitas Āboltiņas priekšlikums rosina uz pozitīvām darbībām. Ja Vienotība dibina savu publisko alternatīvo zvērnīcu, kas liedz citiem darīt tāpat? Uz šo pusi jau izteicās sociologs Aigars Freimanis. Kāpēc gan partijām, sabiedriskajām organizācijām visās Latvijas malās nesadibināt šādas prezidenta meklēšanas grupas? Visās saaicināt autoritatīvus cilvēkus, visām dot vienādu laiku sabiedriskajos medijos. Vienotība cer uz "vertikālu" procesu. Proti – uz to, ka visi ceļi, visas ierosmes vedīs uz apvienību, ka tas cilvēks, uz kuru Vienotība parādīs ar šīs grupas pirkstu, tiks pieņemts kā īstais. Lai šo "monopolu", šīs vienas partijas cerības "veidot sabiedrības viedokli kopumā" izjauktu, vajag šo ideju decentralizēt, tiražēt un pārcelt no vertikālām saitēm uz horizontālām. Ja no tā iznāks farss, tad farss būs arī Āboltiņas ideja. Bet, ja iznāks kaut cik nopietni, tad tas būs tāds kā tests sabiedrības gatavībai mobilizēties tautas vēlētam prezidentam, spējai izraudzīties par kandidātiem ko tādu, kas atbilst vārdam "tauta". Ko labāku, nekā nosaka pūļa iegribas vai atsevišķu partiju intereses. Un – līdz ar to Vienotības grupas ilūzijas par dominēšanu prezidenta izvēlē un izvēles procesa cenzūru būs no dienas kārtības noņemtas. Tad tā būs tikai viena grupa no daudzām vai vairākām.
Turklāt man šķiet, ka tā bija Vienotības taktiska aplamība – pārcelt publiskās zvērnīcas ideju tuvāk Saeimai. Šādas grupas izspīlētā tuvība Saeimas spicei, koalīcijai ir drīzāk atbaidošs nekā pievilcīgs faktors. Ir aplam šajā vietā dibināt kaut kādu Delnas parauga veidojumu. Jo te ir daudz mazāk cerību nekā Delnas gadījumā iztikt bez partejiski samaitātas objektivitātes izpratnes. Var saprast, ka Vienotība konstruē sev apkārt manipulēšanas instrumentus, kas ļautu tai maksimāli ietekmēt prezidenta izvēli un ievēlēšanu. Cik iespējams gādāt, lai "svešie" netiek klāt, cik iespējams noteikt prezidenta iecelšanu, nevis ievēlēšanu. Droši vien savā vīzē darbosies arī citi interesenti. Taču iedēt savu interešu apgādes bastionu ciešā saistībā varu Saeimā, manuprāt, nozīmē, kā teica slavens režisors, čurāt baseinā. Turklāt – šī ir sliktākā vieta, kur meklēt nākamo prezidentu. Varbūt būtu atsevišķi eksemplāri, bet – slikta suga. Šajā vietā vairs nav elites, kas atbilstu šī vārda būtiskajai, nevis tikai formālajai nozīmei. Tāpēc ir ārkārtīgi niecīgas, gandrīz izslēgtas garantijas, ka no varas partiju vides paņemtos, kā teiktu Rainis, kule vilks augšā, nevis lejā.