Pirms gadiem divdesmit man šķita, ka Latviju būvēt tieksies katrs ar to saistītais. Te un tālumā. Likās, ka ikviena "izvēle starp valsts un privātām prioritātēm" būs valsts augšupejai pietiekama.
Likās, ka pilsonība ir piederības un izvēles apliecinājums. Likās, ka valstij, respektējot cilvēku lēmumus, tomēr nevajadzētu vēl ar saviem likumiem iekārtot Latvijā pārlieku daudz durvju, uz kurām rakstīts Izeja. Likās, ka dubultpilsonība varētu tapt pieļauta kā piesaistes, kā valsts (intelekta, kvalifikācijas, arī kapitāla) potenciāla nostiprināšanas variants. Un tikai pēc tam kā alternatīva.
Kopš tā laika daudz kas mainījies. Ij pasaulē, ij Latvijā. Robežas top vājas, un konservatīvie līdzekļi sabiedrības, tautas saturēšanai vai nu nav pietiekami, vai ir līdzvērtīgi bezdarbībai. ES praksē reģionu Eiropa izspiež nacionālu valstu Eiropu. Nacionālās birokrātijas vairāk brāļojas ar transnacionālām korporācijām nekā savām tautām. Utt. Ja gribam saglabāties, jāsāk rēķināties ar reāliem notiekošā mērogiem, reālām nākotnes varbūtībām un riskiem. Nokaušanās ar pagātnes kompleksiem pagaidām nav vedusi pie veselīga piedāvājuma, kurš spētu nobremzēt tautas pastāvēšanai nevēlamas izmaiņas apziņā, sociālajā un ekonomiskajā uzvedībā. Tāpēc arī par tādu lietu kā dubultpilsonība būtu jālemj glokalizācijas (globālo procesu sabalsojums ar lokālām interesēm) kontekstā. Cik lielā mērā varam izmantot dubultpilsonību kā vienu no stimulatoriem vai regulatoriem, lai te pēc pārdesmit gadiem nebūtu vis salašņu sabiedrība, bet arvien kaut kas līdzīgs tautai? Norobežoties neizdosies, bet ļauties liktenim – kas nāks, lai nāk – nedrīkst.
Turklāt dubultpilsonība, otra pase – tā tagad ļoti daudziem (īpaši turīgiem) šķiet kaut kas līdzīgs apdrošināšanas polisei. Politiskās krīzes, pilsoņu kari, terorisms... Rezerves valsts nu noder vai katram. Vai varam šīs vēlmes izmantot savā labā? Vai arī – nav vērts? Paši mēs uzsveram, ka esam ES un NATO. Tātad pasargāti. Taču šīs pasargāšanas, drošības pamattēze arvien ir – valsts kvalitāte. Skaidri redzams, ka ES un NATO pagaidām pasargā mūs labāk Īrijā un Anglijā nekā tepat Latvijā. Ne velti anglis jautā latvietim: "Cik jūsu ir?" "Divi miljoni." "Jā, tas te Anglijā, bet, cik jūsu vispār ir?"
Te nonākam līdz šobrīd svarīgākajam. Latvija sevi no centrtieces valsts pataisījusi par centrbēdzes valsti. Tāpēc nu šķiet pat smieklīgi, ja valsts vara, kuras politika tiešāk vai netiešāk ir simtiem tūkstošu pilsoņu emigrācijas iemesls, arvien mēģina izcelt dubultpilsonības saistību ar patriotismu vai lojalitāti. Tās sentences ("sēdēt uz diviem krēsliem", "saglabāt priekšrocības"...), kuras tika lietotas vēl 2004. gadā sakarā ar TP bīdīto likumprojektu par dubultpilsonības liegumu personām, kuras ieņem noteiktus valsts amatus, nu šķiet naivas. Liekas aplam, ja valsts, kura sociāli būtiskā līmenī veicinājusi cilvēkus pieņemt individuālus lēmumus par izbraukšanu, mēģina gan atsvešināties no savas lomas šo lēmumu pieņemšanā, gan iztaisās par šķērsli aizbraucēju veiksmīgai karjerai svešās zemēs. Man šķiet, ka situācija ir mainījusies tik krasi, ka šobrīd attieksmē pret Latvijas pilsoņiem un viņu pēctečiem ir jau daudz svarīgāk turēt dubultpilsonību nevis par atlases filtru, bet par saiti, kura kaut cik saista aizbraucējus ar Latviju. Ja šie ļaudis ir zuduši Latvijai kā nodokļu maksātāji, tad lai vismaz tiek veicināts tas, ka tie no Latvijas nenovēršas pavisam un kaut daļu citur nopelnītās naudas tērē vai investē te. Nerunājot par dubultpilsonību kā pārnākšanas politikas elementu. Saistībā ar Latvijas pilsoņiem un viņu pēcnācējiem likumam būtu jārada maksimāli daudz durvju ar uzrakstu Ieeja. Šajā ziņā prezidenta ierosinājumi man liekas atbilstošāki "valsts ilgtermiņa interesēm" (V.Zatlers), laikmetīgāki un progresīvāki nekā VL!-TB/LNNK ierosinājumi.
Turklāt jābeidz piekopt dubultstandarts, šķirojot tos Latvijas pilsoņus (un viņu pēctečus), kurus liktenis agrāk vai tagad aiznesis Austrumos, un tos, kurus tas aiznesis Rietumos. Nav ko nepatiku pret noteiktām valstīm vai tautām pārnest arī uz indivīdiem. Nav ko uztiept tiem savus atbilstības kritērijus tādā pašā garā un stilā, kā padomju vara uztiepa savus kritērijus disidentiem. Dubultpilsonības kritērijiem jābūt vienotiem, nevis pakļautiem partejiskām iegribām. Sevišķi skaidram tam jābūt, ja runājam par dubultpilsonību ārzemēs dzimušo Latvijas pilsoņu bērniem. Te nav izdalāmas nekādas valstu grupas. Jo šķiet, ka bērnu tiesības nav nosakāmas izlases kārtībā – tur ir, tur nav. Tas būtu ANO Konvencijas par bērna tiesībām pārkāpums.
Man joprojām nav īpašas sajūsmas par cilvēkiem ar divām pasēm. Subjektīvi sliecos piekrist to valstu argumentiem, kuri uzskata šo lietu par neveicināmu. Droši vien es par dubultpilsonību lemtu ne ar vispārēju likumu, bet katrā atsevišķā gadījumā. Taču centrbēdze, kurai šobrīd ļaujas Latvijas pilsoņi, nav atsevišķs gadījums. Tā ir valsts politikas problēma. Ja nerunājam indivīdu, ģēniju līmenī, vai Latvijai ārpus tās ir izdevīgāki cilvēkresursi par šiem emigrantiem? Kamēr nav efektīvas reemigrācijas politikas, tikmēr jāizmanto katra iespēja, lai Latvijas saikne ar šiem cilvēkiem nepazustu pilnīgi un galīgi. Arī dubultpilsonība. Pat tad, ja Latvijas pasi tie turēs vien sentimentam.