Sazin kāpēc ēterā plunčājas gadu veca ziņa par to, ka tiesnešu sarunu noklausīšanās lietā Drošības policija nav neko noskaidrojusi, noklausītājus un audioierakstus nav atradusi, iestājies kriminālatbildības noilgums, kādēļ aklā kundzīte var palikt gribot. Savukārt mums, kas nav Temīdas kalpi, jāsamierinās ar to, ka vienu strēķi esam kaifojuši tikai par tenkām. Līdzīgi, ja neatradīs draudētājus, vien par tenkām kļūs, piemēram, draudi Jutai Strīķei.
Toties mums ir no kā pārtikt. Jo, manuprāt, Latvijas sabiedrība lieto uzturā tenkas vairāk nekā dārzeņus un augļus, vairāk nekā sāli un cukuru. Tenkas, nevis operas apmeklējums, ir mūsdienu sabiedrības kultūras indekss.
Viens krievu vai ukraiņu kolēģis teica, ka vārds lohs dzīvo nelgas, rupekļa (ham) teritorijā. Bet tenku teritorijā tagad dzīvo un par tās paplašināšanu rūpējas ij valdība, ij ceturtā vara, ij liela daļa sabiedrības. Jo tenku teritorija ir tā teritorija, kurā nevajag nonākt līdz patiesībai. Patiesību var aizstāt ar priekšstatiem un iedomām. Tenku teritorijā nav jābūt patiesības cīnītājam. Pietiek to izmest tirgū un pārdot, kā karstus pīrādziņus. Tenku teritorija turklāt ir tā teritorija, kurā par profesionālām lietām var tērgāt neprofesionāli. Cik nav slēgtu, slepenu un pusslepenu valdības lēmumu, par kuriem publiski informācijas trūkuma dēļ var tikai tenkot. Nevis skaidrot. Cik nav publisku, jau iesīkstējušu priekšstatu par konkrētiem cilvēkiem vai veseliem sociāliem slāņiem, kas radušies no tenkām. Cik nav sarakstīts grāmatu par cilvēkiem un notikumiem, vien kompilējot attieksmes, nevis analizējot to kopsakaru. Un, ja kāds no sirds iedomāsies atrast patiesību un atradīs, tas visdrīzāk tiks nolādēts par meli. Jo viņam būs jācīnās arī ar tenku uzturētiem priekšstatiem.
Ar to gribu sacīt, ka visā šajā jandāliņā kopš grāmatas Tiesāšanās kā ķēķis idejas tapšanas līdz kriminālprocesa pārtraukšanai neredzu nevienu patiesības censoni vai ētikas paraugu. Ar ētiski traumētiem līdzekļiem, manuprāt, nav iespējams kādu vidi padarīt ētisku. Ar netīru lupatu nevar nomazgāt ne tiesu varu, ne sabiedrību. Ar tādu lupatu mēslus var gan izsmērēt, mainīt to smirdēšanas prioritātes, bet ne atbrīvoties no tiem. Diskutējami līdzekļi cīņā par patiesību pie patiesības nevedīs. Ne jau Ezopa valoda noveda līdz atmodai, bet tas, ka pietiekams cilvēku skaits noteiktos apstākļos nebijās runāt skaidri un gaiši, nebijās atbildēt par sacīto un darāmo. Ja tādu nav, tad ir tikai patiesības muļļātāji, kas faktiski cīnās, dzenādami mēslus pa telpu. Bet, lai patiesības vārdā dzenātu mēslus pa telpu, allaž vajadzīgi tie, kurus turēt pie rīkles.
Iespējams, ka mēslu slānis tiesu varā tagad kļuvis plānāks, bet kā var tur nebūt dzīvs "ķēķa gars" (S. Āboltiņa, intervija, BNS, 2010. g. dec.), ja ķēķa smaka nāk no visurienes? Mēsli izsmērēti tik smalki un tiktāl, ka to īstenais avots kļuvis netverams pat Grenuijam. Bet, ja ķēķis ķēķa galā, ja patiesības lēmējs ķēķis, patiesības avots – ķēķis, patiesības rupors – ķēķis un pat nevainības iemiesojums – ķēķis, tad velti meklēt šajā virknē kādu, teiksim, lūgšanu istabu, no kuras sākt reālu patiesības atskaiti. Tiesāšanās kā ķēķis, Drošības policija kā ķēķis, Saeima – piečurāts baseins, mediji – kloāka...
Tolaik tapa Saeimas komisija iespējamas pretlikumīgas un neētiskas rīcības izvērtēšanai tieslietu sistēmā. Šādam nolūkam komisijas rīcībai nebija statusam atbilstoša konkrēta pamata. Tās reālais pamats bija tenkas. Biju vienu reizi izsaukts uz šo komisiju. Teicu, ka komisijai jādefinē savu pastāvēšanu attaisnojošs mērķis. Konkrētā situācijā man likās, ka šis mērķis varētu būt slēdziena sagatavošana par varas atzaru formālo un ētisko atbilstību pamatlikumam. Ķēķības institucionālā līmeņa noskaidrošana. Taču komisija palika ģeniāla savā vienkāršībā. Piemēram, tai likās, ka iespējams izdalīt ētiku no profesionālās darbības kā atsevišķu substanci, ka profesionālā ētika pastāv vēl pirms un ārpus profesionālās darbības. "Atsevišķs jautājums ir tiesneša profesionālā ētika, tās būtība. Kā būtu ar iespēju rīkot pārbaudījumus profesionālajā ētikā pirms jurista profesionālo pienākumu pildīšanas?" (No komisijas ziņojuma.) Ja Saeima likusi šo atklāsmi lietā, tad tai tagad vajadzētu prast noteikt ij deputātu, ij tiesnešu ētiskumu tik vienkārši, kā veikt asins analīzi.
Kas tad nav ķēķis? Manuprāt, tas, kas ir profesionāls pēc būtības, nav ķēķis. Jo tas ir rezultatīvs atbilstoši savas konkrētās vai vispārīgās misijas mērogam. Bet, ja ērtākā eksistences vide ir ķēķis, to grūti saprast.