Tiesībsarga izvēle liecināja, cik zemu personības latiņu Saeimas partijas varētu uzlikt prezidentam. Manuprāt, tiesībsarga institūta galvenais uzdevums šobrīd ir panākt tādu savu autoritāti sabiedrībā, kas atbilstu šā institūta jēgai. Proti, panākt vismaz tik daudz, ka tiesībsargs kā varas un cilvēka konfliktu šķīrējs top sabiedrības acīs neapstrīdama, neatkarīga, publiska autoritāte.
Un – ne tikai saistībā ar konkrētu cilvēku sūdzību izskatīšanu, bet arī saistībā ar likumu, varas darbības kā tādas atbilstību sabiedrības labākai nākotnei. Saeima, manuprāt, izvēlējās starp kvalificētiem juristiem. Bet – ne vairāk.
Zināmā mērā var teikt, ka Saeimas partiju ambīcijas un vēlmes saistībā ar Valsts prezidenta amatu ir vēl piezemētākas. Ja tiesībsarga vakance tika aizpildīta, domājot ja ne par personību, tad vismaz par formālo kvalifikāciju, prezidenta kandidātu saukšana pagaidām atgādina gadatirgu, kur starp vērtīgām mantām ir politiskas grabažas.
Ne laiks, ne apstākļi netraucēja partijām sagatavot prezidenta kandidātu nominēšanu kā partiju solidaritātes paraugstundu. Cik iespējams tuvināt šo nominēšanu tam, ko nosacīti varētu saukt par atbildīgu tautas izvēli. Jo Saeimā, šķiet, nav partijas, kura nebūtu taisījusi reveransus tautas vēlēta prezidenta virzienā. Taču faktiski notiekošais liecina ne jau par to, ka Saeimas partijas savā pašu rīcībā tuvojas tautas vēlētam prezidentam, bet gan par to, ka tās izvairās no demokrātiska izvēles procesa par labu atlasei aiz slēgtām durvīm. Šaipus durvīm tās izliek dekoratīvas un ārišķīgas prezidenta izvēles procesa atrakcijas.
Pirmkārt, partijas acīmredzot nav atmetušas cerības izaudzēt prezidentu pašas savās atsevišķās puķu dobītēs. Un tad, kad potenciālais produkts būs izgājis kotāciju partiju aizkulišu biržā, izlikt to Saeimas publiskajā politiskajā tirgū. Partijas, inteliģences pārstāvji, kuri jau ir nosaukuši kādus kandidātus, nav vīžojuši izdarīt pat tik daudz kā sagatavot tiem pienācīgu atbilstības pamatojumu. Pagaidām partijas nodarbina sabiedrību nevis ar savu piedāvājumu, bet ar minējumiem – varbūt šito, varbūt to... Cienījami cilvēki tiek izlikti publikas apskatīšanai cerībā, ka būs diezgan, ja publika (pūlis) tos samēros ar saviem šablonizētiem attieksmes stereotipiem. Pat ja šiem cilvēkiem saskaņā ar partiju scenārijiem jābūt vien tādiem kā proves trusīšiem, ja tiem tik vien kā jāatklāj, ko tad pipl šodien vislabāk havajet, arī tad tie nav pelnījuši tik paviršu partiju attieksmi. Turklāt tā liecina, ka partijas (un arī inteliģence) prezidenta institūtu vērtē visai zemu.
Otrkārt, pat nopietni cilvēki pieļauj, ka arī tad, kad politiskais tirgus nonāks līdz Saeimai, tas var sākties ar saspringtām diskusijām un plānotiem bezrezultatīviem balsojumiem par virkni kandidātu. Bet, kad Saeima būs gana piekususi, nogurusi un apstulbināta, parādīsies īstais kandidāts, kurš dabūs vairākumu bez lielām diskusijām un varbūt arī bez kaut cik nozīmīgas autoritātes sabiedrībā.
Lai prezidenta kandidātu izvēles un publiskas atrādīšanas kampaņa neliktos nožēlojama, varas partijām pienāktos ievērot vismaz tik daudz: vismaz publiski tik klaji neizrādīt, ka tām vajadzīgs neatkarīgi padevīgs Valsts prezidents; izslēgt no prezidenta izvēles procesa partiju PR apsvērumus, tostarp manipulēšanu ar populāriem cilvēkiem, kas domāta vien reitingu uzlabošanai un vēlētāju piesaistei; nenodarboties ar kandidātu vai prezidenta privatizāciju (līdzīgi kā to savulaik centās darīt Jaunais laiks ar Vairu Vīķi-Freibergu); līdzsvarot nākamajam prezidentam un nominantiem pievērsto publisko diskusiju. Proti, līdzsvarot publisko intrigu – kurš būs prezidents? – ar publisku atklāsmi – kādam jābūt prezidentam konkrētos apstākļos? Proti – dot sabiedrībai iespējas konkrēti salīdzināt nominantus ar pašu partiju tiem izvirzītiem atbildības kritērijiem. Citādi šobrīd partijas pat saviem privātiem kandidātiem nespēj definēt atbildības kritērijus pēc būtības. Tas nozīmē, ka Saeimas partijas nav atmetušas cerības iešmugulēt pilī bīdāmu politisku mēbeli.