Iespējams, manu attieksmi pret Valsts prezidenta 26. aprīlī LU teikto runu nosaka gaidu neatbilstība saņemtajam. Iespējams, ja būtu gaidījis prezidenta pārskatu par padarīto kopā ar retoriskām vēlmēm nākotnei, justos laimīgs.
Diemžēl cerēju uz Latvijas situācijas apjēgu jaunā kvalitātes pakāpē. Cerēju arī uz apjēgtu, nevis uzskaitītu pirmo četru gadu prezidentūras pieredzi. To nedabūju. Pats vainīgs.
Jo Valdis Zatlers varen centās, lai viņa runa, pārfrāzējot Aigaru Freimani, būtu ceļa karte un nevis politiskais testaments. Tika nosaukts izdarītais un pieteikts Latvijas uzplaukumam darāmais. Apliecināta gatavība strādāt. Taču šī centība radīja drīzāk padarīto darbu un nākotnes vēlmju sarakstu, nevis skaidras kontūras stratēģijai, kas ļautu pāriet no stabilizācijas pie uzplaukuma. Bet tieši šo pāreju prezidents nosauca par nākamo četru gadu, par sava iespējamā prezidentūras turpinājuma galveno uzdevumu.
Klausījos prezidentā, un mani urdīja divi jautājumi. Pirmais – kas viņam tādu pelēcīgu dežūrgabalu piespēlēja un kāpēc viņš uz tādu ielaidās? Otrs – kam tad runātais adresēts? Pie sevis nospriedu, ka prezidents ar tādu runu cenšas iebarot Saeimu. Jo, lai dabūtu Saeimas simpātijas, šāds "atskaites referāts" varētu būt labu labais. Saeimai taču patīk, ja tai ij zupas, ij kotlešu, ij kompota vietā pasniedz ko tādu, kam individuāls un kreatīvs skatījums nav bijis tuvumā. Citādi Saeima pārbīstas un jūt smeldzīgu diskomfortu.
Kas gan notiktu, ja prezidents savā "troņa" runā būtu atļāvies konkrētu, analītisku parlamenta, koalīcijas, politiskās sistēmas kritiku? Viņa izredzes tikt pārvēlētam krasi samazinātos. Kas būtu, ja viņš izvirzīto uzdevumu (politiskās sistēmas modernizācija, valsts konkurētspējas uzlabošana, gudra saimniekošana iedzīvotāju labklājībai, demogrāfijas problēmu risinājums) ietvaros būtu iezīmējis sev, Saeimai un parlamentam konkrētu, terminētu rīcības plānu? Kaut vai tādā līmenī, kā viņš to prasīja 2009. gadā? Vēl vairāk deputātu sāktu domāt – vai tāds prezidents mums vajadzīgs? Taču Valdis Zatlers uzvedās, kā pienākas. Nevienu neaizskāra pat institucionālā līmenī, neatļāvās nosaukt bezrezultaīvo varoņu vārdus un pat nacionālajam ar etnisko tika pāri pa vispārīgām vietām. Caur šādu Jāņa Poruka garā ("Tā iet, ka nesamītu ziedus,/Tā stāvēt, ka nevienam ceļā.") ieturētu vēstījumu Saeima saņēma no viņa signālu – esmu labs, pagaidām patiesi esmu labākais no tā, kas jums ir. Un es būšu labs. Saeimai jājūtas apmierinātai. Jo prezidents aiztika vien sevi un nākotni.
Tas, ka runa, visticamāk, adresēta Saeimai un koalīcijai, izriet arī no prezidenta vēlmes atskaņot Dombrovska valdības mītus. Piemēram, man gribētos zināt, kurā tieši cilvēkā, kurā slānī te "ir izdevies radīt pārliecību par Latvijas ekonomisko ilgtspēju". Tautā? Nav redzams. Uzņēmēju vidē? Kāpēc viņu publikāciju vairākums to neatzīst? Varas elitē? Kur to apliecinošas reālas stratēģijas? SVF pārstāvjos? Te, ņemot vērā kontekstu, droši vien tiek spēlēts teātris – jūs to sakāt, bet mēs izliekamies, ka esam noticējuši. Bez reāla pamatojuma šī tēze ir tikai mīts. Vai arī tika teikts: "Ir attīstīti Latvijas eksporta tirgi." Vai tad mūsdienās par attīstītiem var uzskatīt tirgus, kas piepildīti ar "neattīstītiem" produktiem? Tālāk savā runā Zatlers to atzīst: "Latvijas ekonomikā joprojām dominē zemas pievienotas vērtības preces un pakalpojumi. Vienkārši sakot – joprojām bieži mēs pārdodam baļķus, nevis no koksnes sintezētu degvielu." Vai arī – ko līdz teikt, ka strukturālās reformas pie mums rit pilnā sparā, ja pēc mirkļa kā pirmais nākamo četru gadu uzdevums, īstenojot "aktīvu, stratēģisku un pārliecinošu ekonomisko politiku", tiek sauktas "reālas strukturālas reformas". Vai līdz šim tās bija tikai virtuālas?
Runas tekstā šādu vietu, kas rada jautājumus, ir diezgan daudz. Var to pieņemt kā amizieri ar varas partijām nolūkā uzvarēt iespējamajā konkurencē pēc Saeimas spēlēs pieņemtiem noteikumiem. Jo es uzskatu, ka Valdis Zatlers spēj teikt runas, kas mūs saviļņotu no sirds. Taču acīmredzot jāsaprot, ka tāds runas variants tiešām būtu vien viņa politiskais testaments. Viņa ceļa karte netiktu akceptēta. Tādu viedokli rada arī pieņēmums, ka šai Saeimai bezpartijiska nesavtība ir sveša.
Atļaušos nekorektu gājienu. Salīdzināšu Valda Zatlera runu ar Aleksandra Lukašenko runu, kuru viņš teica pirms nedēļas. Es saprotu, ka Latvija ir parlamentāra, Baltkrievija – prezidentāla valsts. Mūsu prezidents tiek turēts par demokrātu, bet Baltkrievijas prezidents mūsu priekšstatos ir autoritārs kā neviens. Tas jāņem vērā. Bet, arī ņemot to vērā, mani mulsina, piemēram, kāpēc Lukašenko var pateikt – par 25% samazināsim gāzes importu, bet Zatlers vien atkārto nu jau daudzu gadu gaitā tiražētu tēzi: jāstrādā, lai pārtrauktu atkarību no viena gāzes piegādātāja? Kāpēc Lukašenko var pateikt – pirmais bērns jūsu, otrais – jūsu, trešais, ceturtais, piektais – manējie, un definēt tam atbilstošu programmu, bet Zatlers vēlmju līmenī atkārto demogrāfijai veltītas vispārīgas tēzes? Kāpēc Lukašenko var biznesmeņiem sacīt: "Ja jums palīdz, jūs maksājat. Ja jūs gribat, lai valsts jums palīdz, maksājiet. Šī maksa ir nodokļi. Bet, ja jūs gribat šajā valstī taisīt biznesu un neko nemaksāt, tad tāds bizness mums nav vajadzīgs." Valdim Zatleram pelēkā ekonomika nav pat vispārīga vieta. To nevar skaidrot tikai ar runu sacerētāju dažādo kvalitāti vai režīmu un prezidentu statusa atšķirībām.
Mums Latvijā ir labākais (tā saka) no pasaulē iespējamajiem režīmiem. Demokrātija. Tad kāpēc pat prezidents, ieskicējot nākotni, iztiek bez pienācīga tagadnes cēloņsakarību novērtējuma? Ko viņš cenšas pasargāt? Nopakaļ citiem pieņēmis, ka politika un ekonomika te ik rītu ir jauns dotums bez vakardienas un pagātnes? Iznāk, ka arī prezidenta "nākotnes pilsēta" faktiski būvēta uz papīra pamatiem. Tāpat kā līdzšinējās valsts "stratēģijas".
Vai arī tā būvēta Saeimas plūstošajās smiltīs. Vārdu sakot – prezidents savā runā, manuprāt, deva priekšroku personiskajiem taktiskajiem apsvērumiem. Nevis reālām, analītiski apjēgtām un pamatotām nākotnes stratēģijas kontūrām.